Jobs 4

1 Då tok Elifaz frå Teman til ords og sagde:

Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

2 «Vert du vel tykkjen um eg talar? Men kven kann halda ordi inne?

Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?

3 På rette veg du førde mange; dei trøytte hender styrkte du;

Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.

4 med ord du hjelpte deim som snåva, og gav dei veike knei kraft.

Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.

5 Men når det gjeld deg sjølv, du klagar; når deg det råkar, ræddast du!

Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.

6 Di von du på di gudstru bygde og sette lit til last-laust liv.

Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?

7 Tenk etter: Når vart skuldlaus tynt? Når gjekk rettvis mann til grunns?

Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?

8 Stødt fann eg: dei som urett pløgde, og sådde naud, dei hausta slikt;

Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.

9 dei stupte for Guds andedrag, gjekk for hans vreidestorm til grunns.

Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.

10 Ja, løva skrik, og villdyr burar; ungløva fær sin tanngard knekt;

Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.

11 og løva døyr av skort på rov; løvinna misser sine ungar.

Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.

12 Ein løynleg tale til meg kom; i øyra mitt det stilt vart kviskra,

Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,

13 som tankar i eit nattsyn kjem, når svevnen tung på folki kviler.

Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.

14 Det kom ei rædsla yver meg, ei skjelving gjenom alle lemer;

Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.

15 ein gust meg yver panna strauk, og på min kropp seg håri reiste;

Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.

16 og noko stogga for mi åsyn; eg kunde ikkje klårt skilja; framfor mitt auga stod eit bilæt’, eg høyrde som ei røyst som kviskra:

Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:

17 «Hev menneskjet vel rett for Gud? Er mannen rein framfor sin skapar?

Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?

18 Han sine tenarar ei trur og finn hjå sine englar lyte -

Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -

19 enn meir hjå folk i hus av leir; hjå deim som hev sin grunn i moldi, ein kann deim krasa, som eit mol.

Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.

20 Dei er frå morgon og til kveld; ein krasar deim - kven merkar det? - Og dei vert ikkje funne meir.

Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.

21 Når deira tjeldsnor vert rykt upp, dei døyr og ingen visdom fær.»

Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.