Jobs 3

1 Då let Job upp munnen og banna fødedagen sin.

Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:

2 Job tok til ords og sagde:

Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,

3 «Burt med den dag då eg vart fødd, den natt som sa: «Ein svein er avla!»

Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.

4 Må denne dag til myrker verta - burtgløymd av Gud i høge himmel - og inkje ljos på honom skina!

Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.

5 Lat svarte myrkret honom eiga og skyer seg kring honom samla! Dagmyrkjingar skal honom skræma

Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.

6 og myrkret gløypa denne natt! Burt med den natt frå årsens dagar, ho kome ei i månads tal!

Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.

7 Ja, aud og tom skal natti verta og ingen fagnad i ho klinga;

Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.

8 Dagbannarar skal henne banna, dei som kann mana upp Livjatan,

Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.

9 Og morgonstjernor skal’kje skina; fåfengt ho venta skal på ljoset - augbrunerne av morgonroden -

Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.

10 av di ho ei livsdøri stengde på mor mi, so eg slapp for kval.

Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.

11 Kvi døydd’ eg ei i moders liv? Ell’ slokna då eg rett var fødd?

Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?

12 Kvi fanst det kne som mot meg tok; og brjost eg kunde suga ved?

Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?

13 So låg eg still og kvilde no, eg sov og hadde ro og fred

Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,

14 hjå kongar og hjå fyrstar, som til gravstad pyramider bygde,

Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,

15 hjå hovdingar som åtte gull og fyllte sine hus med sylv;

Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;

16 ell’ ufødd var eg ikkje til, lik born som aldri ljoset såg.

Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.

17 Der rasar ei dei vonde meir; der kviler dei som trøytte er;

Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;

18 og fangarne er trygge der; dei høyrer ingen drivar meir.

Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;

19 Der stor og liten like er, og trælen fri for herren sin.

Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.

20 Kvi gjev han ljos til den som lid, og liv til deim som gremmer seg,

Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,

21 som fåfengt stundar etter dauden, og søkjer han som løynde skatt,

Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,

22 som gled seg, ja, som jublar høgt, og fegnast når dei finn ei grav -

Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -

23 til mannen som ei finn sin veg, som Gud set fast og stengjer inne?

Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?

24 Min sukk hev vorte daglegt brød, og klaga mi som vatnet strøymar.

Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.

25 Meg råkar det eg ottast fyre; det som eg ræddast, hender meg.

Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.

26 Snaudt fær eg fred, snaudt fær eg ro, snaudt lindring - so kjem uro att.»

Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.