Job 29
1 So Iob proceeded and continued his parable, saying,
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 Oh that I were as in times past, when God preserued me!
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 When his light shined vpon mine head: and when by his light I walked thorowe the darkenesse,
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 As I was in the dayes of my youth: when Gods prouidence was vpon my tabernacle:
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 When the almightie was yet with me, and my children round about me.
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 When I washed my pathes with butter, and when the rocke powred me out riuers of oyle:
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 When I went out to the gate, euen to the iudgement seat, and when I caused them to prepare my seate in the streete.
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 The yong men saw me, and hid themselues, and the aged arose, and stood vp.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 The princes stayed talke, and layde their hand on their mouth.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 The voyce of princes was hidde, and their tongue cleaued to the roofe of their mouth.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 And when the eare heard me, it blessed me: and when the eye sawe me, it gaue witnesse to me.
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 For I deliuered the poore that cryed, and the fatherlesse, and him that had none to helpe him.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 The blessing of him that was ready to perish, came vpon me, and I caused the widowes heart to reioyce.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 I put on iustice, and it couered me: my iudgement was as a robe, and a crowne.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 I was the eyes to the blinde, and I was the feete to the lame.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 I was a father vnto the poore, and when I knewe not the cause, I sought it out diligently.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 I brake also the chawes of the vnrighteous man, and pluckt the praye out of his teeth.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Then I sayde, I shall die in my nest, and I shall multiplie my dayes as the sand.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 For my roote is spread out by the water, and the dewe shall lye vpon my branche.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 My glory shall renue towarde me, and my bowe shall be restored in mine hand.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Vnto me men gaue eare, and wayted, and helde their tongue at my counsell.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 After my wordes they replied not, and my talke dropped vpon them.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 And they wayted for me, as for the raine, and they opened their mouth as for the latter rayne.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 If I laughed on them, they beleeued it not: neither did they cause the light of my countenance to fall.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 I appoynted out their way, and did sit as chiefe, and dwelt as a King in the army, and like him that comforteth the mourners.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
