Jobs 29

1 Då heldt Job fram med talen sin og sagde:

Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

2 «Å, var eg som i fordums måna’r, som den gong Gud mi verja var,

Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

3 då yver meg hans lampa skein, som lyste meg i myrkret fram,

Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;

4 slik som eg var i mogne manndom, då Gud var ven i huset mitt,

Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,

5 då Allvald endå med meg var, og mine born eg kring meg såg,

Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

6 då eg i fløyte foten tvådde, og olje rann av fjellet nær meg,

Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.

7 då eg til porten steig i byen, og sessen min på torget tok!

Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);

8 Ungdomen såg meg, løynde seg; dei gamle reiste seg og stod;

Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.

9 hovdingar stogga midt i talen og lagde handi på sin munn;

Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,

10 og røysti tagna hjå dei gjæve, og tunga seg til gomen kleimde;

Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.

11 dei som meg høyrde, sælka meg, og dei som såg meg, vitna for meg.

Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

12 Eg berga arming når han ropa, og farlaus som var utan hjelp;

Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.

13 velsigning fekk eg frå forkomne, og enkjor fekk eg til å jubla.

Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

14 Rettferd var min, eg hennar bunad; rett var mi kappa og mi kruna.

Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.

15 Eg for den blinde auga var, og føter var eg for den halte.

Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.

16 Ein far eg var for fatigfolk; eg for ukjende saki granska.

Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.

17 På brotsmann tennerne eg knekte, reiv fengdi utor gapet hans.

Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

18 Eg sagde: «I reiret skal eg døy, med dagar talrike som sand.

Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

19 Til roti mi skal vatnet trengja, dogg bu ved natt på greini mi;

Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.

20 mi æra held seg frisk hjå meg, bogen vert ny handi mi.»

Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -

21 Dei høyrde ventande på meg, og lydde stilt på rådi mi.

Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

22 Og ikkje la dei mot mitt ord, min tale draup ned yver deim.

Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.

23 På meg dei bia som på regn, ja, som vårregn opna munnen.

Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.

24 Eg smilte til mismodige, mitt andlit fekk dei ikkje myrkt.

Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

25 Når eg deim vitja, sat eg fremst, sat som ein konge i sin herflokk, lik ein som trøystar syrgjande.

Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.