Salamana Pamācības 7
1 Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.
[Fili mi, custodi sermones meos, et præcepta mea reconde tibi. Fili,
2 Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.
serva mandata mea, et vives; et legem meam quasi pupillam oculi tui:
3 Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.
liga eam in digitis tuis, scribe illam in tabulis cordis tui.
4 Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,
Dic sapientiæ: Soror mea es, et prudentiam voca amicam tuam:
5 Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.
ut custodiant te a muliere extranea, et ab aliena quæ verba sua dulcia facit.
6 Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,
De fenestra enim domus meæ per cancellos prospexi,
7 Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.
et video parvulos; considero vecordem juvenem,
8 Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,
qui transit per plateam juxta angulum et prope viam domus illius graditur:
9 Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.
in obscuro, advesperascente die, in noctis tenebris et caligine.
10 Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.
Et ecce occurrit illi mulier ornatu meretricio, præparata ad capiendas animas: garrula et vaga,
11 Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;
quietis impatiens, nec valens in domo consistere pedibus suis;
12 Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.
nunc foris, nunc in plateis, nunc juxta angulos insidians.
13 Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:
Apprehensumque deosculatur juvenem, et procaci vultu blanditur, dicens:
14 „Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.
Victimas pro salute vovi; hodie reddidi vota mea:
15 Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.
idcirco egressa sum in occursum tuum, desiderans te videre, et reperi.
16 Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.
Intexui funibus lectulum meum; stravi tapetibus pictis ex Ægypto:
17 Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;
aspersi cubile meum myrrha, et aloë, et cinnamomo.
18 Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;
Veni, inebriemur uberibus, et fruamur cupitis amplexibus donec illucescat dies.
19 Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,
Non est enim vir in domo sua: abiit via longissima:
20 Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“
sacculum pecuniæ secum tulit; in die plenæ lunæ reversurus est in domum suam.
21 Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.
Irretivit eum multis sermonibus, et blanditiis labiorum protraxit illum.
22 Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,
Statim eam sequitur quasi bos ductus ad victimam, et quasi agnus lasciviens, et ignorans quod ad vincula stultus trahatur:
23 Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.
donec transfigat sagitta jecur ejus, velut si avis festinet ad laqueum, et nescit quod de periculo animæ illius agitur.
24 Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.
Nunc ergo, fili mi, audi me, et attende verbis oris mei.
25 Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;
Ne abstrahatur in viis illius mens tua, neque decipiaris semitis ejus;
26 Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.
multos enim vulneratos dejecit, et fortissimi quique interfecti sunt ab ea.
