Otra Samuela 14
1 Kad nu Joabs, Cerujas dēls, manīja, ka ķēniņa sirds pēc Absaloma ilgojās,
Pea ko eni, naʻe mamata ʻe Soape, ko e tama ʻo Selaia, kuo ngaue ʻae loto ʻoe tuʻi kia ʻApisalomi.
2 Tad Joabs sūtīja uz Tekou un dabūja no turienes gudru sievu un uz to sacīja: liecies jel žēlojoties un apvelc sēru drēbes un nesvaidies ar eļļu un turies kā sieva, kas sen dienas sērojās par mironi.
Pea naʻe ʻalu ʻae fekau ʻa Soape ki Tikoa, ʻo ne ʻomi mei ai ʻae fefine poto, pea ne ne pehē kiate ia, “ʻOku ou kole kiate koe, ke ke fai ʻe koe ʻo hangē ko ha fefine tangi, pea ke ʻai eni ʻae kofu fakatauangaʻa, pea ʻoua naʻa ke tākai ʻaki koe ha lolo, ka ke hangē ko ha fefine kuo mamahi fuoloa koeʻuhi ko e pekia:
3 Un ej pie ķēniņa un runā uz to tā un tā. Un Joabs lika tos vārdus viņas mutē.
pea ke haʻu ki he tuʻi, pea ke lea pehē ni kiate ia.” Pea ko ia, naʻe ʻai ʻe Soape ʻae ngaahi lea ki hono ngutu.
4 Un tā Tekoiešu sieva sacīja uz ķēniņu, uz savu vaigu pie zemes mezdamās un klanīdamās: palīdzi, ķēniņ!
Pea ʻi heʻene hoko ʻo lea ʻae fefine mei Tikoa ki he tuʻi, naʻa ne tō hifo ki hono mata ki he kelekele, ʻo ne fai fakaʻapaʻapa, mo ne pehē ʻe ia, “ʻE tuʻi, ke ke tokoni mai.”
5 Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un viņa sacīja: kait gan, esmu atraitne un mans vīrs miris.
Pea naʻe pehē kiate ia ʻe he tuʻi, “Ko e hā hoʻo mamahi?” Pea naʻa ne pehēange, “Ko e fefine paea moʻoni au, he kuo pekia ʻa hoku husepāniti.
6 Un tad vēl tavai kalponei bija divi dēli, tie abi bārās laukā un tiem nebija starpnieka, tad viens sita otru un to nokāva.
Pea naʻe maʻu ʻe hoʻo kaunanga ʻae tama ʻe toko ua, pea naʻa na fekeʻikeʻi ʻi he ngoue, pea naʻe ʻikai ʻi ai ha tokotaha ke fakamavae ʻakinaua, pea naʻe taaʻi ʻae tokotaha ʻa hono tokoua, ʻo ne tāmateʻi ia.
7 Un redzi, visi radi cēlās pret tavu kalponi un saka: dod šurp to, kas savu brāli nokāvis, lai mēs viņu nokaujam par tā brāļa dzīvību, ko viņš nokāvis, un izdeldam arī šo mantinieku. Tā tie grib izdzēst manu dzirkstelīti, kas atlikusi, un neatstāt manam vīram ne vārda, ne pēcnākamais virs zemes.
Pea vakai, kuo hiki ʻita mai ʻae kāinga kotoa pē ki hoʻo kaunanga, pea kuo nau pehē, Tuku mai ia ʻaia naʻe teʻia ʻa hono tokoua, koeʻuhi ke mau tāmateʻi ia, koeʻuhi ko e moʻui ʻa hono tokoua ʻaia naʻa ne tāmateʻi; pea neongo ko e tama hoko ia, te mau tāmateʻi ia: pea ka pehē, tā ʻe tāmateʻi ʻae malalaʻi afi ʻoku kei toe kiate au, pea ʻe ʻikai tuku ki hoku husepāniti ha hingoa pe ha toenga [hako ]ʻi he funga ʻo māmani.”
8 Tad ķēniņš uz to sievu sacīja: ej mājās, gan es tevis pēc pavēlēšu.
Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi ki he fefine, “ʻAlu koe ki ho fale, pea te u tokanga ʻo fai ha fekau ki hoʻo meʻa.”
9 Un tā Tekoiešu sieva sacīja uz ķēniņu: mans kungs un ķēniņ, lai tas noziegums paliek uz manis un uz mana tēva nama, bet ķēniņš un viņa goda krēsls lai paliek nenoziedzīgs.
Pea naʻe pehēange ʻe he fefine Tikoa ki he tuʻi, “ʻE Tuʻi, ko hoku ʻeiki, ka kuo halaia, pea tuku ia kiate au, pea ki he fale ʻo ʻeku tamai: pea ke taʻehalaia ai ʻae tuʻi, pea mo hono nofoʻanga fakatuʻi.”
10 Un ķēniņš sacīja: ja kas pret tevi runā, tad atved to pie manis, tad tam tevi vairs nebūs aizskart.
Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi, “Kapau ʻe lea ha tokotaha kiate koe, ʻomi ia kiate au, pea ʻe ʻikai te ne toe ala kiate koe.”
11 Un viņa sacīja: lai jel ķēniņš piemin To Kungu, savu Dievu, ka asins atriebēji nevairo to postu, ka tie manu dēlu nenomaitā. Tad viņš sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, neviens no tava dēla matiem nekritīs pie zemes!
Pea naʻe toki pehēange ʻe ia, “ʻOku ou kole kiate koe, ke manatuʻi ʻe he tuʻi kia Sihova ko ho ʻOtua, ke ʻoua naʻa ke tuku ʻae kau totongi toto ke toe fai ha maumau, telia naʻa nau tāmateʻi ʻa ʻeku tama.” Pea naʻa ne pehē ʻe ia, “ʻO hangē ʻoku moʻui ʻa Sihova, “ʻE ʻikai ha tuʻoni louʻulu ʻo ho tama ʻe tō ki he kelekele.”
12 Tad tā sieva sacīja: lai jel tava kalpone vienu vārdu uz savu kungu, to ķēniņu, runā. Un viņš sacīja: runā!
Pea naʻe toki pehē ai ʻe he fefine, “ʻOku ou kole kiate koe, tuku ki hoʻo kaunanga ke ne fai ha lea ki hoku ʻeiki ko e tuʻi.” Pea naʻa ne pehē ʻe ia, “Ke ke lea pe.”
13 Un tā sieva sacīja: kāpēc tad tu tādu lietu esi nodomājis pret Dieva ļaudīm? Kad ķēniņš šo vārdu runājis, caur to viņš ir tā kā noziedzīgs, tāpēc ka ķēniņš savu atmesto neatved atpakaļ.
Pea naʻe pehē ʻe he fefine, “Pea ko e hā ai kuo ke fakakaukau ki ha meʻa pehē ki he kakai ʻae ʻOtua? ʻOku lea ʻaki eni ʻe he tuʻi ʻo hangē ko ha taha ʻoku halaia, ko e meʻa ʻi he ʻikai toe ʻomi ki ʻapi ʻaia kuo ne fakahēʻi.
14 Jo mirt mums jāmirst un mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets netop atkal sasmelts, un Dievs negrib dzīvību atņemt, bet domā uz to, ka neatmet arīdzan tādu, kas atmests.
He kuo pau pe ke tau mate, pea tau hangē ko e vai kuo lilingi ki he kelekele, ʻaia ʻoku ʻikai faʻa tānaki hake; pea ʻoku ʻikai filifilimānako ʻae ʻOtua ki ha tokotaha: ka neongo ia ʻoku ne fakakaukauʻi ʻae meʻa ke ʻoua naʻa kapusi meiate ia ʻaia kuo fakahēʻi.
15 Nu tad es esmu nākusi ar savu kungu, to ķēniņu, šo vārdu runāt, jo tie ļaudis mani ir izbiedējuši. Tad tava kalpone sacīja: es runāšu jel ar ķēniņu, vai ķēniņš nedarīs, ko viņa kalpone saka.
Pea ko eni foki, kuo u haʻu au ke lea ʻi he meʻa ni ki he tuʻi ko hoku ʻeiki, koeʻuhi kuo fakamanavahēʻi au ʻe he kakai: pea naʻe pehē ʻe hoʻo kaunanga, Ko eni te u lea ki he tuʻi; heiʻilo ʻe fai ʻe he tuʻi ki he kole ʻa ʻene kaunanga.
16 Jo ķēniņš klausīs un izpestīs savu kalponi no tā vīra rokas, kas apņēmies mani un manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva tautas.
Koeʻuhi ʻe fanongo ʻe he tuʻi, ke ne fakamoʻui ai ʻa ʻene kaunanga mei he nima ʻoe tangata ʻoku fie fakaʻauha fakataha au mo hoku tama mei he tofiʻa ʻoe ʻOtua.
17 Un tava kalpone domāja, lai mana kunga, tā ķēniņa, vārds man ir par iepriecināšanu, jo mans kungs, tas ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis, klausīdamies labu un ļaunu; bet Tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi.
Pea naʻe toki pehē ʻe hoʻo kaunanga, Ko e lea ʻa hoku ʻeiki ko e tuʻi ʻe hoko ni ko e fakafiemālie: he ko hoku ʻeiki ko e tuʻi, ʻoku hangē ia ko ha ʻāngelo ʻae ʻOtua ʻi heʻene ʻiloʻi ʻae lelei mo e kovi: ko ia ʻe ʻiate koe ʻa Sihova ko ho ʻOtua.”
18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz to sievu: neslēp man nekā, ko es tev vaicāšu. Un tā sieva sacīja: runā jel, mans kungs un ķēniņ!
Pea naʻe toki pehēange ʻe he tuʻi ki he fefine, “ʻOku ou kole kiate koe, ke ʻoua naʻa ke fufū meiate au ʻae meʻa ʻaia te u fehuʻi ai ni kiate koe.” Pea naʻe pehē ʻe he fefine, “Ke lea pe eni ʻa hoku ʻeiki ko e tuʻi.”
19 Un ķēniņš sacīja: vai Joaba roka ar tevi nav visās šinīs lietās? Tad tā sieva atbildēja un sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīva, mans kungs un ķēniņ, citādi nav ne pa labo ne pa kreiso roku ar visu to, kā mans kungs, tas ķēniņš, ir runājis; jo tavs kalps Joabs vien, tas man to ir pavēlējis un visus šos vārdus licis tavas kalpones mutē.
Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi, “ʻIkai ʻoku kau mo koe ʻae nima ʻo Soape ʻi he meʻa ni kotoa pē?” Pea naʻe lea ʻo pehēange ʻe he fefine, “ʻO hangē ʻoku moʻui ho laumālie, ʻe ʻeiki ko e tuʻi: he ko hoʻo tamaioʻeiki ko Soape, ko ia ne ne fekauʻi au, mo ne ʻai ʻae ngaahi lea ni kotoa pē ki he ngutu ʻo hoʻo kaunanga:
20 Šīs lietas nodomu gribēdams apslēpt, tavs kalps Joabs to ir darījis. Bet mans kungs ir gudrs pēc Dieva eņģeļa gudrības, zināt visu, kas virs zemes notiek.
Kuo fai ʻae meʻa ni ʻe hoʻo tamaioʻeiki ko Soape koeʻuhi ke tupu ai ʻae lea pehē ni: pea ʻoku poto ʻa hoku ʻeiki, ʻo tatau mo e poto ʻo ha ʻāngelo ʻae ʻOtua, ke ʻilo ʻaia kotoa pē ʻoku ʻi māmani.”
21 Un ķēniņš sacīja uz Joabu: redzi, es šo lietu esmu darījis. Ej tad un atved to puisi Absalomu atpakaļ.
Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi kia Soape, “Vakai mai, kuo u fai ʻae meʻa ni: ko ia ke ke ʻalu ʻo toe ʻomi ʻae tangata talavou ko ʻApisalomi.”
22 Un Joabs klanījās uz savu vaigu pie zemes mezdamies un pateicās ķēniņam, un Joabs sacīja: šodien tavs kalps ir manījis, ka es žēlastību esmu atradis tavās acīs, mans kungs un ķēniņ, tāpēc ka ķēniņš sava kalpa vārdu paklausījis.
Pea naʻe tō hifo ʻa Soape ki hono mata ki he kelekele, pea naʻa ne punou, ʻo ne fakafetaʻi ki he tuʻi: pea naʻe pehē ʻe Soape, “Kuo ʻilo ʻe hoʻo tamaioʻeiki he ʻaho ni kuo u maʻu ʻae ʻofa ʻi ho ʻao, ʻa koe ko hoku ʻeiki, ʻe tuʻi, ko e meʻa ʻi he fai ʻe he tuʻi ki he kole ʻa hoʻo tamaioʻeiki.”
23 Tā Joabs cēlās un gāja uz Gešuru un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
Ko ia naʻe tuʻu hake ai ʻa Soape ʻo ne ʻalu ki Kesuli, pea ne ʻomi ʻa ʻApisalomi ki Selūsalema.
24 Un ķēniņš sacīja: lai viņš iet savā namā un nenāk priekš manām acīm. Tad Absaloms gāja savā namā un neredzēja ķēniņa vaigu.
Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi, “Tuku ke ne ʻalu ki hono fale ʻoʻona, pea ʻoua siʻi naʻa ne sio mai ki hoku fofonga.” Ko ia naʻe tafoki ai ʻa ʻApisalomi ki hono fale ʻoʻona, pea naʻe ʻikai sio ia ki he fofonga ʻoe tuʻi.
25 Bet tāda vīra, tik skaista un ļoti slavējama kā Absaloms, nebija pa visu Israēli; no pēdām līdz galvas galam nekādas vainas pie viņa nebija.
Ka naʻe ʻikai ha tokotaha ʻi ʻIsileli kotoa pē naʻe ongoongolelei ʻene toulekeleka ke hangē ko ʻApisalomi: mei hono ʻaofi vaʻe ʻo aʻu ki he tumuʻaki ʻo hono ʻulu naʻe ʻikai siʻi ha mele ʻiate ia.
26 Un kad viņš savu galvu apcirpa, (tas notika gadu no gada, ka viņš to apcirpa, jo mati viņam bija visai smagi, tāpēc viņš tos nocirpa), tad viņa galvas mati svēra divsimt sēķeļus pēc ķēniņa svara.
Pea ʻi heʻene kosi hono louʻulu, (he naʻa ne kosi ia ʻi he kuonga niʻihi: he naʻe mamafa ia kiate ia, pea ko ia naʻa ne kosi ai ia: ) naʻa ne fakamamafa ʻae louʻulu ʻo hono ʻulu ko e sikeli ʻe uangeau ʻo fakatatau mo e fakamamafa ʻae tuʻi.
27 Un Absalomam piedzima trīs dēli un viena meita, Tamāra vārdā, tā bija ļoti skaista sieviete.
Pea naʻe fanauʻi kia ʻApisalomi ʻae foha ʻe toko tolu, mo e ʻofefine ʻe tokotaha, ʻaia naʻe hingoa ko Tamaa: ko e fefine ia naʻe mata hoihoifua.
28 Tā Absaloms palika Jeruzālemē divus gadus un neredzēja ķēniņa vaigu.
Ko ia naʻe nofo ai ʻa ʻApisalomi ʻi Selūsalema ʻi he taʻu kātoa ʻe ua, ka naʻe ʻikai ke ne sio ki he fofonga ʻoe tuʻi.
29 Tāpēc Absaloms sūtīja pie Joaba, ka viņš to pie ķēniņa sūtītu, bet tas negribēja nākt pie viņa. Tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas vēl negribēja nākt.
Pea naʻe fekau ai ʻe ʻApisalomi kia Soape ke ne haʻu ʻo ʻalu ki he tuʻi; ka naʻe ʻikai fie haʻu ia kiate ia: pea ʻi heʻene fekau ʻo liunga ua, naʻe ʻikai te ne haʻu.
30 Tad viņš sacīja uz saviem kalpiem: redzi, Joaba tīrums ir pie mana klātu, un viņam tur ir mieži; ejat un iededzinājiet to ar uguni. Tad Absaloma kalpi iededzināja to tīrumu ar uguni.
Ko ia naʻa ne pehē ai ki heʻene kau tamaioʻeiki, “Vakai, ʻoku ofi mai ʻae ngoue ʻa Soape ki hoku potu ʻoʻoku, pea ʻoku ʻi ai ʻene paʻale; ʻalu ʻo tutu ia.” Pea naʻe tutu ʻae ngoue ʻe he kau tamaioʻeiki ʻa ʻApisalomi.
31 Un Joabs cēlās un nāca Absaloma namā un uz to sacīja: kāpēc tavi kalpi manu tīrumu ar uguni ir iededzinājuši?
Pea naʻe tuʻu hake ai ʻa Soape, ʻo ne haʻu ki he fale ʻo ʻApisalomi, ʻo ne pehē kiate ia, “Ko e hā kuo tutu ai ʻe hoʻo kau tamaioʻeiki ʻa ʻeku ngoue?
32 Un Absaloms sacīja uz Joabu: redzi, es pie tevis esmu sūtījis sacīdams: nāc šurp, ka es tevi pie ķēniņa sūtu un lieku sacīt, kāpēc es esmu nācis no Gešuras? Man būtu labāki, ka es vēl tur būtu. Bet nu es gribu ķēniņa vaigu redzēt, un ja vēl kāds noziegums ir pie manis, tad lai viņš mani nokauj.
Pea naʻe pehē ʻe ʻApisalomi kia Soape, “Vakai, naʻaku fekau atu kiate koe, ʻo pehē, Haʻu kiate au, koeʻuhi ke u fekau atu koe ki he tuʻi, ke pehē, ‘Ko e hā kuo u haʻu ai mei Kesuli? ʻE lelei pe ʻo ka ne u kei ʻi ai ni:’ kae tuku eni ke u mamata ki he fofonga ʻoe tuʻi; pea kapau ʻoku ʻiate au ha meʻa hala, tuku ke ne tāmateʻi au.”
33 Tad Joabs gāja pie ķēniņa un viņam to teica. Tad viņš aicināja Absalomu, un tas nāca pie ķēniņa un nometās uz savu vaigu pie zemes ķēniņa priekšā, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.
Ko ia naʻe haʻu ai ʻa Soape ki he tuʻi, ʻo ne fakahā ki ai: pea hili ʻa ʻene ui kia ʻApisalomi naʻa ne haʻu ki he tuʻi, pea naʻa ne punou hifo ia mo hono mata ki he kelekele ʻi he ʻao ʻoe tuʻi: pea naʻe ʻuma ʻe he tuʻi kia ʻApisalomi.
