Pirmā Ķēniņu 1

1 Un kad ķēniņš Dāvids bija vecs un labi gados, tad viņu gan ar drēbēm apsedza, bet tomēr viņš nesasila.

Pea ko ʻeni kuo motuʻa ʻa Tevita pea lahi ʻa hono taʻu; pea naʻa nau ʻufiʻufi ʻaki ia ʻae ngaahi kofu, ka naʻe ʻikai ke ne māfana ai.

2 Un viņa kalpi uz to sacīja: meklēsim ķēniņam, savam kungam, vienu meitu, vienu jumpravu, kas priekš ķēniņa lai stāv un viņu apkopj un tavā klēpī guļ, ka ķēniņš, mans kungs, sasilst.

Ko ia naʻe pehē ai ʻe heʻene kau tamaioʻeiki kiate ia, “Tuku ke nau kumi mai ki hoku ʻeiki ko e tuʻi ha finemui ko e tāupoʻou: pea tuku ia ke ʻi he ʻao ʻoe tuʻi, mo ne tauhi kiate ia, pea tuku ke ne tokoto ki ho fatafata, koeʻuhi ke māfana ai ʻa hoku ʻeiki ko e tuʻi.”

3 Tā tie meklēja vienu jaunu skaistu meitu pa visām Israēla robežām un atrada Abizagu no Šunemes un to veda pie ķēniņa.

Ko ia naʻa nau kumi ha fefine mui hoihoifua ʻi he potu fonua kotoa pē ʻo ʻIsileli, pea naʻa nau maʻu ʻa ʻApisaki ko e fefine Sunemi ʻonau ʻomi ia ki he tuʻi.

4 Un tā meita bija ļoti skaista un palika ķēniņam par kopēju un tam kalpoja. Bet ķēniņš viņu neatzina.

Pea naʻe hoihoifua ʻaupito ʻae taʻahine, pea naʻa ne fai ʻofa ki he tuʻi, mo ne tauhi kiate ia: ka naʻe ʻikai ʻilo ia ʻe he tuʻi.

5 Bet Adonija, Aģitas dēls, lielījās un sacīja: es būšu par ķēniņu. Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus un piecdesmit vīrus, kas viņa priekšā skrēja.

Pea naʻe toki fai fakafiefielahi ʻe ʻAtunaisa ko e tama ʻa Hakiti, ʻo ne pehē, Te u hoko au ko e tuʻi: pea naʻa ne teuteuʻi maʻana ʻae ngaahi saliote mo e kau heka hoosi, mo e kau tangata ʻe toko nimangofulu ke lele muʻomuʻa ʻi hono ʻao.

6 Un viņa tēvs to savu mūžu nebija aprājis, sacīdams: Kāpēc tu tā dari? Un viņš arī bija ļoti skaists, un (Aģita) viņu bija dzemdējusi pēc Absaloma.

Pea naʻe ʻikai fakamamahi ia ʻe heʻene tamai ʻi ha ʻaho, pe te ne pehē, “Ko e hā kuo ke fai pehē ni ai?” Pea ko e tangata toulekeleka lelei ia, pea naʻe fanauʻi ia ki mui ʻia ʻApisalomi.

7 Un viņš ar Joabu, Cerujas dēlu, bija sarunājies un ar priesteri Abjataru; tie Adonijam gāja palīgā.

Pea naʻa ne alea mo Soape ko e tama ʻa Seluia, pea mo ʻApaiata ko e taulaʻeiki: pea naʻa na muimui ʻia ʻAtunaisa ko hono tokoni.

8 Bet priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, un pravietis Nātans un Šimejus un Rejus un Dāvida varenie nebija ar Adoniju.

Ka ko Satoki ko e taulaʻeiki, mo Penaia ko e foha ʻo Sehoiata, mo Netane ko e palōfita, mo Simi, mo Lei, pea mo e kau tangata mālohi ʻaia naʻe ʻia Tevita, naʻe ʻikai kau [ʻakinautolu ]kia ʻAtunaisa.

9 Un Adonija upurēja avis un vēršus un barotus lopus pie Zoēlet akmens, kas pie Roģela avota, un aicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus vīrus no Jūda, ķēniņa kalpus.

Pea naʻe tāmateʻi ʻae fanga sipi, mo e fanga pulu, mo e fanga manu sino ʻe ʻAtunaisa ʻi he maka ko Soileti, ʻaia ʻoku vāofi mo Enilokeli, pea naʻa ne ui ki hono ngaahi tokoua ko e ngaahi foha ʻoe tuʻi, pea ki he kau tangata kotoa pē ʻo Siuta ko e kau tamaioʻeiki ʻoe tuʻi:

10 Bet pravieti Nātanu un Benaju un tos varenos un savu brāli Salamanu viņš nelūdza.

Ka ko Netane ko e palōfita mo Penaia, mo e kau tangata mālohi, pea mo Solomone ko hono tokoua, naʻe ʻikai te ne ui.

11 Tad Nātans runāja ar Batsebu, Salamana māti, un sacīja: vai tu neesi dzirdējusi, ka Adonija, Aģitas dēls, ir palicis par ķēniņu un mūsu kungs Dāvids to nezin?

Ko ia naʻe lea ai ʻa Netane kia Patisepa ko e faʻē ʻa Solomone, ʻo pehē, “ʻIkai kuo ke fanongo kuo pule ʻa ʻAtunaisa ko e tama ʻa Hakiti, pea ʻoku ʻikai ʻilo ia ʻe hota ʻeiki ko Tevita?

12 Un nu nāc, es tev došu padomu, ka tu savu dvēseli un sava dēla Salamana dvēseli izglābi.

Ko ia ke ke haʻu, pea ʻoku ou kole kiate koe, tuku ke u enginakiʻi koe, koeʻuhi ke ke fakamoʻui ʻa hoʻo moʻui ʻaʻau, pea mo e moʻui ʻa hoʻo tama ko Solomone.

13 Noej pie ķēniņa Dāvida un saki uz to: vai tu, mans kungs un ķēniņ, savai kalponei neesi zvērējis sacīdams: Salamanam, tavam dēlam, būs par ķēniņu būt pēc manis, un viņš sēdēs uz mana goda krēsla? Kāpēc tad Adonija palicis par ķēniņu?

‌ʻAlu pea ke hoko atu kia Tevita ko e tuʻi, pea ke lea pehē kiate ia, ʻe hoku ʻeiki ko e tuʻi, ʻikai naʻa ke fuakava ki hoʻo kaunanga, ʻo pehē, ‘Ko e moʻoni ʻe hoko ʻa Solomone ko hoʻo tama ke pule ki mui ʻiate au, pea te ne nofo ki hoku nofoʻa fakatuʻi? Pea ka kuo pehē ko e hā kuo pule ai ʻa ʻAtunaisa?’”

14 Redzi, kamēr tu vēl ar ķēniņu tur runāsi, tad es tev nākšu pakaļ un apstiprināšu tavus vārdus.

Pea vakai, lolotonga ʻa hoʻo alea ai mo e tuʻi, te u muimui atu au ʻiate koe foki mo fakamoʻoni ʻa hoʻo ngaahi lea.

15 Tad Batseba gāja pie ķēniņa istabā un ķēniņš bija ļoti vecs un Abizaga no Šunemes ķēniņam kalpoja.

Pea naʻe hū atu ʻa Patisepa ki he tuʻi ki hono potu fale: pea naʻe motuʻa ʻaupito ʻae tuʻi; pea naʻe tauhi ki he tuʻi ʻa ʻApisaki ko e fefine Sunemi.

16 Un Batseba locījās un nometās zemē priekš ķēniņa. Un ķēniņš sacīja: kas tev kait?

Pea naʻe punou ʻa Patisepa, mo ne fai fakaʻapaʻapa ki he tuʻi. Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi, Ko e hā ho loto?

17 Un viņa uz to sacīja: mans kungs, tu savai kalponei pie Tā Kunga, sava Dieva, esi zvērējis: tiešām, tavs dēls Salamans būs par ķēniņu pēc manis un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla.

Pea naʻe pehē ʻe ia kiate ia, “ʻE hoku ʻeiki, naʻa ke fuakava ʻia Sihova ko ho ʻOtua ki hoʻo kaunanga, [ʻo pehē], ‘Ko e moʻoni ko Solomone ko hoʻo tama ʻe hoko mo au ki he pule, pea te ne ʻafio ʻi hoku nofoʻa fakatuʻi.’

18 Bet nu redzi, Adonija ir palicis par ķēniņu, un tu, mans kungs un ķēniņ, to nezini.

Pea vakai eni, kuo pule ʻa ʻAtunaisa; pea ko eni, ʻe hoku ʻeiki ko e tuʻi, ʻoku ʻikai te ke ʻilo ia:

19 Un viņš ir upurējis vēršus un barotus lopus un daudz avis un aicinājis visus ķēniņa dēlus, ir priesteri Abjataru un kara virsnieku Joabu, bet tavu kalpu Salamanu viņš nav aicinājis.

Pea kuo ne tāmateʻi ʻae fanga pulu, mo e fanga manu sino, mo e fanga sipi ʻo lahi ʻaupito, pea kuo ne talaki ʻae ngaahi foha kotoa pē ʻoe tuʻi, mo ʻApaiata ko e taulaʻeiki, mo Soape ko e ʻeiki pule ʻoe kau tau: ka kuo ʻikai te ne ui ʻa Solomone ko hoʻo tamaioʻeiki.

20 Bet tu, mans kungs un ķēniņ, - visa Israēla acis uz tevi skatās, ka tev tiem būs darīt zināmu, kas sēdēs uz ķēniņa, mana kunga, goda krēsla pēc viņa.

Pea ko koe, ʻe hoku ʻeiki ko e tuʻi, kuo hanga mai kiate koe ʻae mata kotoa pē ʻo ʻIsileli, koeʻuhi ke ke fakahā kiate kinautolu pe ko hai ia ʻe hoko mo koe ke nofo ki he nofoʻa fakatuʻi ʻo hoku ʻeiki ko e tuʻi.

21 Un notiks, kad mans kungs, tas ķēniņš, būs gājis dusēt pie saviem tēviem, tad es un mans dēls Salamans būsim par grēciniekiem.

He ka ʻikai fai eni ʻe hoko ʻo pehē, ʻoka tō ʻo mohe ʻa hoku ʻeiki ko e tuʻi fakataha mo ʻene ngaahi tamai, ʻe lau au mo ʻeku tama ko Solomone ko e ongo fai hala.”

22 Un redzi, viņai vēl ar ķēniņu runājot, pravietis Nātans atnāca.

Pea vakai, lolotonga ʻa ʻene kei lea mo e tuʻi, naʻe hū atu foki ʻa Netane ko e palōfita.

23 Un ķēniņam tika teikts un sacīts: redzi, pravietis Nātans ir še. Un viņš nāca ķēniņa priekšā un metās ar savu vaigu zemē ķēniņa priekšā.

Pea naʻa nau fakahā ange ki he tuʻi, ʻo pehē, “Vakai ko eni ʻa Netane ko e palōfita. Pea ʻi heʻene hū mai ki he ʻao ʻoe tuʻi, naʻa ne punou hifo ia mo hono mata ki he kelekele ʻi he ʻao ʻoe tuʻi.

24 Un Nātans sacīja: mans kungs un ķēniņ, vai tu esi sacījis: Adonijam būs par ķēniņu būt pēc manis un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla?

Pea naʻe pehē ʻe Netane, ʻE tuʻi, ko hoku ʻeiki, kuo ke pehē koā, ʻE pule ʻa ʻAtunaisa ki mui ʻiate au, pea ʻe nofo ia ki hoku nofoʻa fakatuʻi?

25 Jo viņš šodien ir nogājis un upurējis vēršus un barotus lopus un daudz avis un aicinājis visus ķēniņa dēlus, ir tos kara virsniekus un priesteri Abjataru. Un redzi, tie ēd un dzer viņa priekšā un saka: lai dzīvo ķēniņš Adonija!

He kuo ʻalu hifo ia he ʻaho ni, pea kuo ne tāmateʻi ʻae fanga pulu mo e fanga manu sino, mo e fanga sipi ʻo lahi ʻaupito, pea kuo ne talaki ʻae ngaahi foha ʻoe tuʻi, mo e houʻeiki pule ʻoe kautau, pea mo ʻApaiata ko e taulaʻeiki; pea vakai, ʻoku nau kai mo inu ʻi hono ʻao, ʻonau pehē, ‘Ke moʻui ʻae tuʻi ko ʻAtunaisa.’

26 Bet mani, kas esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu viņš nav aicinājis.

Ka ko au, ʻio, ko au ko hoʻo tamaioʻeiki, mo Satoki ko e taulaʻeiki, mo Penaia ko e foha ʻo Sehoiata, pea mo hoʻo tamaioʻeiki ko Solomone, kuo ʻikai te ne ui [ʻakimautolu].

27 Vai šī lieta no ķēniņa, mana kunga, pavēlēta, un vai tu savam kalpam neesi darījis zināmu, kas pēc viņa sēdēs uz ķēniņa, mana kunga, goda krēsla?

Kuo fai ʻae meʻa ni ʻe hoku ʻeiki ko e tuʻi, pea kuo ʻikai ke ke fakahā mai ia ki hoʻo tamaioʻeiki, pe ko hai ia ʻe nofo ki mui ʻi he nofoʻa fakatuʻi ʻo hoku ʻeiki ko e tuʻi?”

28 Tad ķēniņš Dāvids atbildēja un sacīja: aicinājiet man Batsebu; un tā nāca pie ķēniņa un stāvēja ķēniņa priekšā.

Pea naʻe toki tali ʻe he tuʻi ko Tevita ʻo ne pehē, “Ui mai ʻa Patisepa.” Pea naʻa na haʻu ki he ʻao ʻoe tuʻi, ʻo ne tuʻu ʻi he ʻao ʻoe tuʻi.

29 Un ķēniņš zvērēja un sacīja: tik tiešam kā Tas Kungs dzīvo, kas manu dvēseli no visām bēdām atpestījis,

Pea naʻe fuakava ʻe he tuʻi, ʻo pehē, “ʻO hangē ʻoku moʻui moʻoni ʻa Sihova, ʻaia kuo huhuʻi ʻa hoku laumālie mei he mamahi kotoa pē,

30 Tiešām, kā es tev pie Tā Kunga, Israēla Dieva, esmu zvērējis sacīdams: Salamans, tavs dēls, būs par ķēniņu pēc manis, un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla manā vietā, - tāpat es arī šodien darīšu.

‌ʻo hangē ko ʻeku fuakava kiate koe ʻia Sihova ko e ʻOtua ʻo ʻIsileli, ʻo pehē, ‘Ko e moʻoni ko Solomone ko hoʻo tama ʻe pule ki mui ʻiate au, pea ʻe nofo ia ki hoku nofoʻa fakatuʻi ko hoku fetongi;’ te u fai pehē moʻoni kiate koe he ʻaho ni.”

31 Tad Batseba klanījās ar savu vaigu pie zemes un metās zemē priekš ķēniņa un sacīja: lai dzīvo mans kungs, ķēniņš Dāvids, mūžīgi.

Pea naʻe toki punou ʻa Patisepa mo hono mata ki he kelekele, mo ne fai fakaʻapaʻapa ki he tuʻi, ʻo ne pehē, “ʻOfa ke moʻui ʻa Tevita ko hoku ʻeiki ko e tuʻi ʻo taʻengata.”

32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: aicinājiet man priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, Jojadas dēlu. Un tie nāca ķēniņa priekšā.

Pea naʻe pehē ʻe he tuʻi ko Tevita, Ui mai ʻa Satoki ko e taulaʻeiki, mo Netane ko e palōfita, mo Penaia ko e foha ʻo Sehoiata. Pea naʻa nau haʻu ki he ʻao ʻoe tuʻi.

33 Un ķēniņš uz tiem sacīja: ņemiet sava kunga kalpus līdz un sēdinājiet manu dēlu Salamanu uz manu jājamo zirgēzelieni un novediet viņu uz Ģionu.

Naʻe pehē foki ʻe he tuʻi kiate kinautolu, “Mou ʻave mo kimoutolu ʻae kau tamaioʻeiki ʻa homou ʻeiki, pea fakaheka ʻa Solomone ko hoku foha ki heʻeku miuli ʻaʻaku, pea ʻohifo ia ki Kihoni:

34 Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātans viņu tur svaida par ķēniņu Israēlim. Pēc tam pūšat ar bazūnēm un sakāt: lai dzīvo ķēniņš Salamans.

Pea tuku ke pani ia ʻaki ʻae lolo ʻe Satoki ko e taulaʻeiki mo Netane ko e palōfita, ke ne tuʻi ʻi ʻIsileli: pea mou ifi ʻaki ʻae meʻalea, mo pehē, ‘Ke moʻui ʻae tuʻi ko Solomone.’

35 Un ejat viņam pakaļ un lai tas nāk un sēž uz mana goda krēsla, un lai ir par ķēniņu manā vietā. Un es pavēlu viņam būt par valdītāju pār Israēli un pār Jūdu.

Pea hili ia te mou muimui mai kiate ia, koeʻuhi ke ne haʻu ʻo heka ki hoku nofoʻa fakatuʻi: he te ne hoko ia ko e tuʻi, ko hoku fetongi: pea kuo u fakanofo ia ke ne pule ki ʻIsileli pea mo Siuta.”

36 Tad Benaja, Jojadas dēls, ķēniņam atbildēja un sacīja: Āmen! Tas Kungs, mana kunga, tā ķēniņa, Dievs lai tāpat saka.

Pea naʻe tali ʻae lea ʻae tuʻi ʻe Penaia ko e foha ʻo Sehoiata, ʻo ne pehē, “ʻEmeni: pea ke pehē foki ʻe Sihova ko e ʻOtua ʻo hoku ʻeiki ko e tuʻi.

37 Itin kā Tas Kungs bijis ar manu kungu, to ķēniņu, tāpat lai viņš ir ar Salamanu, ka viņa goda krēsls top lielāks nekā mana kunga, ķēniņa Dāvida, goda krēsls.

‌ʻO hangē ko e ʻi hoku ʻeiki ko e tuʻi ʻa Sihova, ke pehē foki ʻa ʻene kau kia Solomone, mo ne fakalahi ʻa hono nofoʻa fakatuʻi ke lahi hake ʻi he nofoʻa fakatuʻi ʻo hoku ʻeiki ko e tuʻi ko Tevita.”

38 Tad priesteris Cadoks un pravietis Nātans un Benaja, Jojadas dēls, un tie Krieti un Plieti nogāja un sēdināja Salamanu uz ķēniņa Dāvida jājamo zirgēzelieni un to pavadīja uz Ģionu.

Ko ia naʻe ʻalu hifo ai ʻa Satoki ko e taulaʻeiki, mo Netane ko e palōfita, mo Penaia ko e foha ʻo Sehoiata, pea mo e kakai Keliti mo e kakai Peleti, pea naʻa nau fakaheka ʻa Solomone ki he miuli ʻae tuʻi ko Tevita, pea naʻa nau ʻomi ia ki Kihoni.

39 Un priesteris Cadoks ņēma eļļasragu no telts un svaidīja Salamanu. Un tie pūta bazūnes un visi ļaudis sacīja: lai dzīvo ķēniņš Salamans.

Pea naʻe toʻo mai ʻae hina lolo mei he fale fehikitaki ʻe Satoki ko e taulaʻeiki, pea ne pani ʻaki ʻa Solomone. Pea naʻa nau ifi ʻae meʻalea: pea naʻe pehē ʻe he kakai kotoa pē, “Ke moʻui ʻae tuʻi ko Solomone.”

40 Un visi ļaudis viņam gāja pakaļ, un tie ļaudis stabulēja ar stabulēm un priecājās ar lielu prieku, tā ka zeme no viņu skaņas rībēja.

Pea naʻe muimui hake kiate ia ʻae kakai kotoa pē, pea naʻe ifi ʻe he kakai ʻenau ngaahi fafangu, pea naʻa nau fiefia ʻi he fiefia lahi ʻaupito, ko ia naʻe mafahi ʻae fonua ʻi heʻenau longoaʻa.

41 Un Adonija to dzirdēja ar visiem aicinātiem, kas pie viņa bija, un tie jau bija beiguši ēst. Un Joabs dzirdēja arīdzan to bazūnes skaņu un sacīja: kas tā tāda skaņa un troksnis pilsētā?

Pea naʻe fanongo ki ai ʻa ʻAtunaisa pea mo e kakai kotoa pē naʻe ʻiate ia, ʻo feʻunga mo e fakaʻosi ʻenau kai. Pea ʻi he fanongo ʻa Soape ki he ifi ʻae meʻalea, naʻa ne pehē, “Ko e hā ʻoku longoaʻa ai ʻae kolo mo maveuveu?”

42 Un kad tas vēl runāja, redzi, tad nāca Jonatāns, priestera Abjatara dēls. Un Adonija sacīja: nāc iekšā, jo tu esi godīgs vīrs un nesīsi labu vēsti.

Pea ʻiloange, lolotonga ʻa ʻene kei lea, naʻe haʻu ʻa Sonatane ko e foha ʻo ʻApaiata ko e taulaʻeiki: pea naʻe pehē ʻe ʻAtunaisa kiate ia, “Hū mai; he ko e tangata toʻa koe pea ʻoku ke ʻomi ha ongoongolelei.”

43 Un Jonatāns atbildēja un sacīja uz Adoniju: bet tiešām, mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, Salamanu cēlis par ķēniņu.

Pea naʻe lea ʻo pehēange ʻe Sonatane kia ʻAtunaisa, “Ko e moʻoni kuo fakanofo ʻe Tevita ʻa Solomone ke ne tuʻi.

44 Un ķēniņš ir sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, Jojadas dēlu, un tos Krietus un Plietus viņam līdz, un tie viņu sēdinājuši uz ķēniņa jājamo zirgēzelieni.

Pea kuo fekau atu ia mo Satoki ko e taulaʻeiki, mo Netane ko e palōfita, mo Penaia ko e foha ʻo Sehoiata, mo e kakai Keliti, mo e kakai Peleti, pea kuo nau fakaheka ia ki he miuli ʻae tuʻi:

45 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātans to Ģionā svaidījuši par ķēniņu un no turienes priecīgi atnākuši, ka pilsēta rībēt rīb; šī ir tā skaņa, ko jūs esat dzirdējuši.

Pea kuo pani ʻaki ia ʻae lolo ʻi Kilioni ke hoko ko e tuʻi, ʻe Satoki ko e taulaʻeiki mo Netane ko e palōfita: pea kuo nau ʻohake mei ai mo e fiefia, ko ia naʻe toe mavava ai ʻae kolo. Ko e longoaʻa eni ʻaia kuo mou fanongo ki ai.

46 Un Salamans ir nosēdies uz valdības krēsla.

Pea kuo nofo foki ʻa Solomone ʻi he nofoʻa fakatuʻi ʻoe puleʻanga.

47 Un ķēniņa kalpi ir nākuši mūsu kungam, ķēniņam Dāvidam, labu laimi vēlēt, sacīdami: lai tavs Dievs Salamana vārdu ceļ augstāki nekā tavu vārdu, un viņa goda krēsls lai top augstāks nekā tavs goda krēsls. Un ķēniņš Dievu pielūdzis savā gultā.

Pea naʻe haʻu foki ʻae kau tamaioʻeiki ʻoe tuʻi ke tāpuakiʻi ʻa hotau ʻeiki ko e tuʻi ko Tevita, ʻo pehē, ‘Ke ngaohi ʻe he ʻOtua ʻae hingoa ʻo Solomone ke lelei hake ʻi ho hingoa ʻoʻou, pea ne ngaohi ʻa hono nofoʻa fakatuʻi ke lahi hake ʻi ho nofoʻanga ʻoʻou.’ Pea naʻe punou hifo ʻae tuʻi ʻi hono mohenga.

48 Un ķēniņš tā sacījis: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas šodien vienam devis sēdēt uz mana goda krēsla, ka manas acis to redzējušas.

Pea naʻe lea pehē foki ʻe he tuʻi, ‘Fakafetaʻi kia Sihova ko e ʻOtua ʻo ʻIsileli, ʻaia kuo ne foaki mai ha tokotaha ke nofo ki hoku nofoʻa fakatuʻi he ʻaho ni, ka kuo sio ki ai ʻa hoku mata.’”

49 Tad iztrūcinājās un cēlās visi tie aicinātie, kas bija pie Adonijas, un gāja ikviens savu ceļu.

Pea naʻe manavahē ʻae kakai kotoa pē naʻe ʻia ʻAtunaisa, pea naʻa nau tutuʻu hake, pea ʻalu taki taha ʻae tangata ʻi hono hala.

50 Bet Adonija bijās no Salamana un cēlās un nogāja un satvēra altāra ragus.

Pea naʻe manavahē ʻa ʻAtunaisa koeʻuhi ko Solomone, pea naʻa ne tuʻu hake, mo ne ʻalu ʻo ne puke ki he nifo ʻoe feilaulauʻanga.

51 Un Salamanam teica un sacīja: redzi, Adonija bīstas no ķēniņa Salamana un redzi, viņš altāra ragus ir satvēris un saka: lai ķēniņš Salamans man šodien zvērē, ka viņš savu kalpu ar zobenu nenokaus.

Pea naʻe tala kia Solomone, ʻo pehē, Vakai, ʻoku manavahē ʻa ʻAtunaisa ki he tuʻi ko Solomone: he vakai, kuo ne puke atu ki he nifo ʻoe feilaulauʻanga, ʻo ne pehē, “Tuku ke fuakava ʻe he tuʻi ko Solomone kiate au he ʻaho ni, ʻe ʻikai te ne tāmateʻi ʻa ʻene tamaioʻeiki ʻaki ʻae heletā.”

52 Tad Salamans sacīja: ja viņš būs krietns vīrs, tad neviens no viņa matiem nekritīs zemē, bet ja ļaunums pie viņa atrodas, tad tam būs mirt.

Pea naʻe pehē ʻe Solomone, “Kapau te ne fai ʻo ngali mo ha tangata lelei, ʻe ʻikai siʻi tō ki he kelekele hano tuʻoni louʻulu ʻe taha: pea kapau ʻe ʻilo ha kovi ʻiate ia, ko e moʻoni te ne mate.”

53 Un ķēniņš Salamans turp nosūtīja un lika to atvest no altāra. Un tas nāca un metās zemē priekš ķēniņa Salamana. Bet Salamans uz viņu sacīja: ej savā namā.

Ko ia naʻe fekau atu ʻe Solomone, pea naʻa nau ʻomi ia mei he feilaulauʻanga. Pea naʻa ne haʻu ʻo ne punou hifo ia ki he tuʻi ko Solomone: pea naʻe pehē ʻe Solomone kiate ia, “ʻAlu koe ki ho fale.”