< מִשְׁלֵי 1 >

משלי שלמה בן-דוד-- מלך ישראל 1
Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
לדעת חכמה ומוסר להבין אמרי בינה 2
Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
לקחת מוסר השכל צדק ומשפט ומשרים 3
Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
לתת לפתאים ערמה לנער דעת ומזמה 4
Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
ישמע חכם ויוסף לקח ונבון תחבלות יקנה 5
Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
להבין משל ומליצה דברי חכמים וחידתם 6
Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
יראת יהוה ראשית דעת חכמה ומוסר אוילים בזו 7
Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
שמע בני מוסר אביך ואל-תטש תורת אמך 8
Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
כי לוית חן הם לראשך וענקים לגרגרתך 9
Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
בני-- אם-יפתוך חטאים אל-תבא 10
Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
אם-יאמרו לכה אתנו נארבה לדם נצפנה לנקי חנם 11
Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
נבלעם כשאול חיים ותמימים כיורדי בור (Sheol h7585) 12
Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. (Sheol h7585)
כל-הון יקר נמצא נמלא בתינו שלל 13
Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
גורלך תפיל בתוכנו כיס אחד יהיה לכלנו 14
Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
בני--אל-תלך בדרך אתם מנע רגלך מנתיבתם 15
Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
כי רגליהם לרע ירוצו וימהרו לשפך-דם 16
Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
כי-חנם מזרה הרשת-- בעיני כל-בעל כנף 17
Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
והם לדמם יארבו יצפנו לנפשתם 18
Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
כן--ארחות כל-בצע בצע את-נפש בעליו יקח 19
Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
חכמות בחוץ תרנה ברחבות תתן קולה 20
Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
בראש המיות תקרא בפתחי שערים בעיר--אמריה תאמר 21
Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
עד-מתי פתים-- תאהבו-פתי ולצים--לצון חמדו להם וכסילים ישנאו-דעת 22
Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
תשובו לתוכחתי הנה אביעה לכם רוחי אודיעה דברי אתכם 23
Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
יען קראתי ותמאנו נטיתי ידי ואין מקשיב 24
Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
ותפרעו כל-עצתי ותוכחתי לא אביתם 25
Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
גם-אני באידכם אשחק אלעג בבא פחדכם 26
Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
בבא כשאוה (כשואה) פחדכם-- ואידכם כסופה יאתה בבא עליכם צרה וצוקה 27
Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
אז יקראנני ולא אענה ישחרנני ולא ימצאנני 28
Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
תחת כי-שנאו דעת ויראת יהוה לא בחרו 29
Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
לא-אבו לעצתי נאצו כל-תוכחתי 30
Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
ויאכלו מפרי דרכם וממעצתיהם ישבעו 31
Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
כי משובת פתים תהרגם ושלות כסילים תאבדם 32
Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
ושמע לי ישכן-בטח ושאנן מפחד רעה 33
Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.

< מִשְׁלֵי 1 >