Job 19
1 Så tog Job til Orde og svarede:
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Hvor længe vil I krænke min Sjæl og slå mig sønder med Ord?
Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
3 I håner mig nu for tiende Gang, mishandler mig uden Skam.
Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
4 Har jeg da virkelig fejlet, hænger der Fejl ved mig?
Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
5 Eller gør I jer store imod mig og revser mig ved at smæde?
Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
6 Så vid da, at Gud har bøjet min Ret, omspændt mig med sit Net.
Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
7 Se, jeg skriger: Vold! men får ikke Svar, råber om Hjælp, der er ingen Ret.
Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
8 Han spærred min Vej, jeg kom ikke frem, han hylled mine Stier i Mørke;
Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
9 han klædte mig af for min Ære, berøved mit Hoved Kronen,
Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
10 brød mig ned overalt, så jeg må bort, oprykked mit Håb som Træet;
Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
11 hans Vrede blussede mod mig, han regner mig for sin Fjende;
Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
12 samlede rykker hans Flokke frem og bryder sig Vej imod mig, de lejrer sig om mit Telt.
Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
13 Mine Brødre har fjernet sig fra mig, Venner er fremmede for mig,
Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
14 mine nærmeste og Hendinge holder sig fra mig, de, der er i mit Hus, har glemt mig;
Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
15 mine Piger regner mig for en fremmed, vildfremmed er jeg i deres Øjne;
Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
16 ej svarer min Træl, når jeg kalder, jeg må trygle ham med min Mund;
Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
17 ved min Ånde væmmes min Hustru, mine egne Brødre er jeg en Stank;
Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
18 selv Drenge agter mig ringe, når jeg reljser mig, taler de mod mig;
Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
19 Standsfælleræmmes til Hobe ved mig, de, jeg elskede, vender sig mod mig.
Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
20 Benene hænger fast ved min Hud, med Kødet i Tænderne slap jeg bort.
Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
21 Nåde, mine Venner, Nåde, thi Guds Hånd har rørt mig!
Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
22 Hvi forfølger og I mig som Gud og mættes ej af mit Kød?
Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
23 Ak, gid mine Ord blev skrevet op, blev tegnet op i en Bog,
Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
24 med Griffel af Jern, med Bly indristet i Hlippen for evigt!
Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
25 Men jeg ved, at min Løser lever, over Støvet vil en Forsvarer stå frem.
Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
26 Når min sønderslidte Hud er borte, skal jeg ud fra mit Kød skue Gud,
Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
27 hvem jeg skal se på min Side; ham skal mine Øjne se, ingen fremmed! Mine Nyrer forgår i mit Indre!
Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
28 Når I siger: "Hor vi skal forfølge ham, Sagens Rod vil vi udfinde hos ham!"
Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
29 så tag jer i Vare for Sværdet; thi Vrede rammer de lovløse, at I skal kende, der kommer en Dom!
Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.
