Job 11
1 Så tog Na'amatiten Zofar til Orde og sagde:
Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
2 "Skal en Ordgyder ej have Svar, skal en Mundheld vel have Ret?
Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
3 Skal Mænd vel tie til din Skvalder, skal du spotte og ikke få Skam?
Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
4 Du siger: "Min Færd er lydeløs, og jeg er ren i hans Øjne!"
Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)
5 Men vilde dog Gud kun tale, oplade sine Læber imod dig,
Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
6 kundgøre dig Visdommens Løndom, thi underfuld er den i Væsen; da vilde du vide, at Gud har glemt dig en Del af din Skyld!
Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
7 Har du loddet Bunden i Gud og nået den Almægtiges Grænse?
Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?
Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? (Sheol h7585)
9 Den overgår Jorden i Vidde, er mere vidtstrakt end Havet.
Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
10 Farer han frem og fængsler, stævner til Doms, hvem hindrer ham?
Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?
11 Han kender jo Løgnens Mænd, Uret ser han og agter derpå,
Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.
12 så tomhjernet Mand får Vid, og Vildæsel fødes til Menneske.
Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
13 Hvis du får Skik på dit Hjerte og breder dine Hænder imod ham,
Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -
14 hvis Uret er fjern fra din Hånd, og Brøde ej bor i dit Telt,
Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
15 ja, da kan du lydefri løfte dit Åsyn og uden at frygte stå fast,
Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
16 ja, da skal du glemme din Kvide, mindes den kun som Vand, der flød bort;
Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
17 dit Liv skal overstråle Middagssolen, Mørket vorde som lyse Morgen.
Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
18 Tryg skal du være, fordi du har Håb; du ser dig om og går trygt til Hvile,
Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
19 du ligger uden at skræmmes op. Til din Yndest vil mange bejle.
Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
20 Men de gudløses Øjne vansmægter; ude er det med deres Tilflugt, deres Håb er blot at udånde Sjælen!
Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša.
