Ecclesiastes 1
1 The words of the Preacher, the son of David, king in Jerusalem.
Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi.
2 All is to no purpose, said the Preacher, all the ways of man are to no purpose.
Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.
3 What is a man profited by all his work which he does under the sun?
Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē.
4 One generation goes and another comes; but the earth is for ever.
Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi.
5 The sun comes up and the sun goes down, and goes quickly back to the place where he came up.
Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec.
6 The wind goes to the south, turning back again to the north; circling round for ever.
Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.
7 All the rivers go down to the sea, but the sea is not full; to the place where the rivers go, there they go again.
Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.
8 All things are full of weariness; man may not give their story: the eye has never enough of its seeing, or the ear of its hearing.
Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot.
9 That which has been, is that which is to be, and that which has been done, is that which will be done, and there is no new thing under the sun.
Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē.
10 Is there anything of which men say, See, this is new? It has been in the old time which was before us.
Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums.
11 There is no memory of those who have gone before, and of those who come after there will be no memory for those who are still to come after them.
Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.
12 I, the Preacher, was king over Israel in Jerusalem.
Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē.
13 And I gave my heart to searching out in wisdom all things which are done under heaven: it is a hard thing which God has put on the sons of men to do.
Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās.
14 I have seen all the works which are done under the sun; all is to no purpose, and desire for wind.
Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja.
15 That which is bent may not be made straight, and that which is not there may not be numbered.
Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt.
16 I said to my heart, See, I have become great and am increased in wisdom more than any who were before me in Jerusalem — yes, my heart has seen much wisdom and knowledge.
Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.
17 And I gave my heart to getting knowledge of wisdom, and of the ways of the foolish. And I saw that this again was desire for wind.
Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja.
18 Because in much wisdom is much grief, and increase of knowledge is increase of sorrow.
Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu.
