Psalmi 17

1 Molitva. Davidova. Počuj, Jahve pravedni, i vapaj mi poslušaj, usliši molitvu iz usta iskrenih!

Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām.

2 Od tebe nek' mi dođe presuda, tvoje oči vide što je pravo.

No tava vaiga lai nāk mana tiesa; tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība.

3 Istraži mi srce, pohodi noću, ognjem me iskušaj, al' u meni nećeš nać' bezakonja. Ne zgriješiše usta moja

Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt.

4 kao što griješe ljudi: po riječima usta tvojih čuvah putove Zakona.

Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.

5 Korak mi čvrsto prionu za tvoje staze, ne zasta mi noga na putima tvojim.

Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.

6 Zazivam te, Bože, ti ćeš me uslišit': prikloni mi uho i čuj riječi moje.

Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu.

7 Proslavi na meni dobrotu svoju, ti koji od dušmana izbavljaš one što se utječu desnici tvojoj.

Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tvērās pie Tavas labās rokas.

8 Čuvaj me k'o zjenicu oka, sakrij me u sjenu krila svojih

Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani savu spārnu pavēnī

9 od zlotvora što na me nasrću. Dušmani me bijesni opkoljuju,

No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.

10 bešćutno srce zatvaraju i ustima zbore naduto,

Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni.

11 Koraci njini sad me okružuju, smjeraju da me na zemlju obore;

Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes.

12 slični lavu dok se, zinuv, na plijen obara i laviću što vreba u potaji.

Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies.

13 Ustani, Jahve, presretni ga i obori, od grešnika mi život mačem spasi,

Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā,

14 a rukom od ljudi, Gospodine: od ljudi kojih je dio ovaj život, kojima želudac puniš dobrima; kojih su sinovi siti, a djeci daju što im pretekne.

No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem.

15 A ja ću u pravdi gledati lice tvoje, i jednom kad se probudim, sit ću ga se nagledati.

Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.