< Ordspråksboken 1 >

1 Detta är Salomos Ordspråk, Davids sons, Israels Konungs;
Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
2 Till att deraf lära vishet och tukt;
Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
3 Förstånd, klokhet, rättfärdighet, dom och fromhet;
Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
4 Att de fåkunnige måga varda vise, och de ynglingar förnuftige och försigtige.
Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
5 Den der vis är, han hörer till, och förbättrar sig; och den der förståndig är, han tager vid råd;
Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
6 Att han skall förstå ordspråk, och deras uttydelse; de visas läro, och deras gåtor.
Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
7 Herrans fruktan är begynnelsen till att lära; de galna förakta vishet och tuktan.
Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
8 Min son, hör dins faders tuktan, och förlåt icke dine moders bud;
Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
9 Ty detta är dino hufvude en skön prydning, och en kedja om din hals.
Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
10 Min son, om skalkar locka dig, så följ icke;
Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
11 Om de säga: Gack med oss, vi vilje vakta efter blod, och gildra för den oskyldiga utan sak;
Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
12 Vi vilje dem uppsluka lefvande, såsom helvetet; och de fromma, såsom dem der neder i grafvena fara; (Sheol h7585)
Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. (Sheol h7585)
13 Vi vilje finna stora ägodelar; vi vilje fylla vår hus med rof;
Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
14 Vågat med oss; en pung skall vara allas våras.
Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
15 Min son, vandra intet den vägen med dem; vakta din fot för deras stig.
Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
16 Ty deras fötter löpa till det ondt är, och skynda sig till att utgjuta blod.
Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
17 Ty det är fåfängt utkasta nät för foglarnas ögon;
Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
18 Och vakta de sjelfve efter hvarsannars blod; och den ene står efter den andras lif.
Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
19 Alltså göra alle girige, att den ene tager dem andra lifvet bort.
Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
20 Visheten klagar ute, och låter höra sig på gatomen.
Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
21 Hon ropar i partomen ut för folket; hon talar sin ord i stadenom:
Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
22 Huru länge viljen I, fåkunnige, fåkunnige vara; och de bespottare lust hafva till gabberi, och de galne hata lärdom?
Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
23 Vänder eder till mitt straff; si, jag vill utsäga eder min anda, och göra eder min ord kunnig.
Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
24 Efter jag nu kallar, och I neken det; jag räcker mina hand ut, och ingen aktar dertill;
Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
25 Och I låten fara all min råd, och viljen icke mitt straff;
Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
26 Så vill jag ock le åt edro ofärd, och begabba eder, när det kommer som I frukten;
Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
27 När öfver eder kommer, såsom en storm, det I frukten, och edor ofärd såsom ett väder; när öfver eder kommer ångest och nöd.
Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
28 Då skola de åkalla mig, men jag skall intet svara; de skola bittida söka mig, och intet finna;
Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
29 Derföre, att de hatade lärdom, och ville icke hafva Herrans fruktan;
Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
30 Ville icke mitt råd, och lastade all min straff.
Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
31 Så skola de äta af sins väsendes frukt, och af sin råd mätte varda;
Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
32 Att de fåkunnigas luste dräper dem, och de galnas lycka förgör dem.
Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
33 Men den mig hörer, han skall säker blifva, och nog hafva, och för intet ondt frukta.
Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.

< Ordspråksboken 1 >