< Salmos 78 >

1 Masquil de Asaph. ESCUCHA, pueblo mío, mi ley: inclinad vuestro oído á las palabras de mi boca.
Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
2 Abriré mi boca en parábola; hablaré cosas reservadas de antiguo:
Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
3 Las cuales hemos oído y entendido; que nuestros padres nos [las] contaron.
Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 No las encubriremos á sus hijos, contando á la generación venidera las alabanzas de Jehová, y su fortaleza, y sus maravillas que hizo.
To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5 El estableció testimonio en Jacob, y pusó ley en Israel; la cual mandó á nuestros padres que la notificasen á sus hijos;
Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
6 Para que [lo] sepa la generación venidera, y los hijos que nacerán; y [los que] se levantarán, [lo] cuenten á sus hijos;
Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
7 A fin de que pongan en Dios su confianza, y no se olviden de las obras de Dios, y guarden sus mandamientos:
Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8 Y no sean como sus padres, generación contumaz y rebelde; generación que no apercibió su corazón, ni fué fiel para con Dios su espíritu.
Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
9 Los hijos de Ephraim armados, flecheros, volvieron [las espaldas] el día de la batalla.
Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
10 No guardaron el pacto de Dios, ni quisieron andar en su ley:
Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 Antes se olvidaron de sus obras, y de sus maravillas que les había mostrado.
Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Delante de sus padres hizo maravillas en la tierra de Egipto, en el campo de Zoán.
Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
13 Rompió la mar, é hízolos pasar; é hizo estar las aguas como en un montón.
Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
14 Y llevólos de día con nube, y toda la noche con resplandor de fuego.
Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
15 Hendió las peñas en el desierto: y dióles á beber como de grandes abismos;
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
16 Pues sacó de la peña corrientes, é hizo descender aguas como ríos.
Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
17 Empero aun tornaron á pecar contra él, enojando en la soledad al Altísimo.
Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
18 Pues tentaron á Dios en su corazón, pidiendo comida á su gusto.
Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
19 Y hablaron contra Dios, diciendo: ¿Podrá poner mesa en el desierto?
Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20 He aquí ha herido la peña, y corrieron aguas, y arroyos salieron ondeando: ¿podrá también dar pan? ¿aparejará carne á su pueblo?
Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21 Por tanto oyó Jehová, é indignóse: y encendióse el fuego contra Jacob, y el furor subió también contra Israel;
Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
22 Por cuanto no habían creído á Dios, ni habían confiado en su salud:
Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
23 A pesar de que mandó á las nubes de arriba, y abrió las puertas de los cielos,
Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
24 E hizo llover sobre ellos maná para comer, y dióles trigo de los cielos.
Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
25 Pan de nobles comió el hombre: envióles comida á hartura.
Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Movió el solano en el cielo, y trajo con su fortaleza el austro.
Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
27 E hizo llover sobre ellos carne como polvo, y aves de alas como arena de la mar.
Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
28 E hízolas caer en medio de su campo, alrededor de sus tiendas.
Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29 Y comieron, y hartáronse mucho: cumplióles pues su deseo.
Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
30 No habían quitado de sí su deseo, aun estaba su vianda en su boca,
Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
31 Cuando vino sobre ellos el furor de Dios, y mató los más robustos de ellos, y derribó los escogidos de Israel.
Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32 Con todo esto pecaron aún, y no dieron crédito á sus maravillas.
Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
33 Consumió por tanto en nada sus días, y sus años en la tribulación.
Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
34 Si los mataba, entonces buscaban á Dios; entonces se volvían solícitos en busca suya.
Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
35 Y acordábanse que Dios era su refugio, y el Dios Alto su redentor.
Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36 Mas le lisonjeaban con su boca, y con su lengua le mentían:
Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37 Pues sus corazones no eran rectos con él, ni estuvieron firmes en su pacto.
Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
38 Empero él misericordioso, perdonaba la maldad, y no [los] destruía: y abundó para apartar su ira, y no despertó todo su enojo.
Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39 Y acordóse que eran carne; soplo que va y no vuelve.
Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
40 ¡Cuántas veces lo ensañaron en el desierto, lo enojaron en la soledad!
Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
41 Y volvían, y tentaban á Dios, y ponían límite al Santo de Israel.
Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42 No se acordaron de su mano, del día que los redimió de angustia;
Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43 Cuando puso en Egipto sus señales, y sus maravillas en el campo de Zoán;
Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
44 Y volvió sus ríos en sangre, y sus corrientes, porque no bebiesen.
Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
45 Envió entre ellos una mistura de moscas que los comían, y ranas que los destruyeron.
Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
46 Dió también al pulgón sus frutos, y sus trabajos á la langosta.
Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
47 Sus viñas destruyó con granizo, y sus higuerales con piedra;
Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
48 Y entregó al pedrisco sus bestias, y al fuego sus ganados.
Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
49 Envió sobre ellos el furor de su saña, ira y enojo y angustia, con misión de malos ángeles.
Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50 Dispuso el camino á su furor; no eximió la vida de ellos de la muerte, sino que entregó su vida á la mortandad.
Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
51 E hirió á todo primogénito en Egipto, las primicias de las fuerzas en las tiendas de Châm.
Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
52 Empero hizo salir á su pueblo como ovejas, y llevólos por el desierto, como un rebaño.
Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
53 Y guiólos con seguridad, que no tuvieron miedo; y la mar cubrió á sus enemigos.
Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
54 Metiólos después en los términos de su santuario, en este monte que ganó su mano derecha.
Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
55 Y echó las gentes de delante de ellos, y repartióles una herencia con cuerdas; é hizo habitar en sus moradas á las tribus de Israel.
Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
56 Mas tentaron y enojaron al Dios Altísimo, y no guardaron sus testimonios;
Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
57 Sino que se volvieron, y se rebelaron como sus padres: volviéronse como arco engañoso.
Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
58 Y enojáronlo con sus altos, y provocáronlo á celo con sus esculturas.
Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
59 Oyólo Dios, y enojóse, y en gran manera aborreció á Israel.
Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
60 Dejó por tanto el tabernáculo de Silo, la tienda [en que] habitó entre los hombres;
Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
61 Y dió en cautividad su fortaleza, y su gloria en mano del enemigo.
Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
62 Entregó también su pueblo á cuchillo, y airóse contra su heredad.
Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63 El fuego devoró sus mancebos, y sus vírgenes no fueron loadas en cantos nupciales.
Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 Sus sacerdotes cayeron á cuchillo, y sus viudas no lamentaron.
Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
65 Entonces despertó el Señor á la manera del que ha dormido, como un valiente que grita excitado del vino:
Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
66 E hirió á sus enemigos en las partes posteriores: dióles perpetua afrenta.
Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
67 Y desechó el tabernáculo de José, y no escogió la tribu de Ephraim;
Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
68 Sino que escogió la tribu de Judá, el monte de Sión, al cual amó.
Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
69 Y edificó su santuario á manera de eminencia, como la tierra que cimentó para siempre.
Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70 Y eligió á David su siervo, y tomólo de las majadas de las ovejas:
Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
71 De tras las paridas lo trajo, para que apacentase á Jacob su pueblo, y á Israel su heredad.
No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
72 Y apacentólos con entereza de su corazón; y pastoreólos con la pericia de sus manos.
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.

< Salmos 78 >