< Job 7 >

1 “¿No está el hombre obligado a trabajar en la tierra? ¿No son sus días como los de un asalariado?
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 Como un siervo que desea fervientemente la sombra, como un asalariado que busca su salario,
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 por lo que me hacen poseer meses de miseria, Las noches agotadoras están destinadas a mí.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 Cuando me acuesto, digo, “¿Cuándo me levantaré y se me pasará la noche? Doy vueltas en la cama hasta el amanecer.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 Mi carne está vestida de gusanos y terrones de polvo. Mi piel se cierra y vuelve a brotar.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 Mis días son más rápidos que la lanzadera de un tejedor, y se gastan sin esperanza.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 Oh, recuerda que mi vida es un soplo. Mi ojo no verá más el bien.
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 El ojo del que me ve no me verá más. Tus ojos estarán sobre mí, pero yo no lo estaré.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9 Como la nube se consume y se desvanece, por lo que el que desciende al Seol ya no subirá. (Sheol h7585)
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 No volverá más a su casa, ni su lugar lo conocerá más.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 “Por eso no me callaré. Hablaré con la angustia de mi espíritu. Me quejaré en la amargura de mi alma.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 ¿Soy un mar o un monstruo marino? ¿que pongas un guardia sobre mí?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 Cuando digo: “Mi cama me consolará. Mi sofá aliviará mi queja,’
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 entonces me asustas con sueños y me aterra a través de visiones,
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 para que mi alma elija el estrangulamiento, la muerte antes que mis huesos.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 Aborrezco mi vida. No quiero vivir para siempre. Dejadme en paz, pues mis días no son más que un soplo.
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 ¿Qué es el hombre, para que lo engrandezcas? que debes poner tu mente en él,
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 que lo visites todas las mañanas, y lo prueban a cada momento?
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 ¿Hasta cuándo no mirarás hacia otro lado? ni me dejará en paz hasta que trague mi saliva?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 Si he pecado, ¿qué te hago a ti, vigilante de los hombres? Por qué me has puesto como marca para ti, ¿para que sea una carga para mí?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 ¿Por qué no perdonas mi desobediencia y quitas mi iniquidad? Por ahora me acostaré en el polvo. Me buscaréis con diligencia, pero no estaré”.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.

< Job 7 >