Dela apostolska 6

1 A u ove dane, kad se umnožiše uèenici, podigoše Grci viku na Jevreje što se njihove udovice zaboravljahu kad se dijeljaše hrana svaki dan.

Un tanīs dienās, kad tie mācekļi vairojās, kurnēšana cēlās pie tiem Grieķiem pret tiem Ebrejiem, ka viņu atraitnes iekš dienišķas apkopšanas paliekot neievērotas.

2 Onda dvanaestorica dozvavši mnoštvo uèenika, rekoše: nije prilièno nama da ostavimo rijeè Božiju pa da služimo oko trpeza.

Un tie divpadsmit saaicināja to mācekļu draudzi un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs Dieva vārdu atstājam un kalpojam pie galda.

3 Naðite dakle, braæo, meðu sobom sedam poštenijeh ljudi, punijeh Duha svetoga i premudrosti, koje æemo postaviti nad ovijem poslom.

Tāpēc, brāļi, izredziet savā starpā septiņus vīrus, kam ir laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus, ko mēs šīs vajadzības pēc varētu iecelt.

4 A mi æemo u molitvi i u službi rijeèi ostati.

Bet mēs gribam pastāvīgi turēties pie Dieva lūgšanas un pie tā vārda amata.”

5 I ova rijeè bi ugodna svemu narodu. I izbraše Stefana, èovjeka napunjena vjere i Duha svetoga, i Filipa, i Prohora, i Nikanora, i Timona, i Parmena, i Nikolu pokrštenjaka iz Antiohije.

Un šie vārdi patika visai draudzei; un tie izredzēja Stefanu, ticības un Svēta Gara pilnu vīru, un Filipu un Prokoru un Nikanoru un Timonu un Parmenu un Nikolaju, vienu Jūdu ticības biedri no Antioķijas

6 Ove postaviše pred apostole, i oni pomolivši se Bogu metnuše ruke na njih.

Šos tie veda apustuļu priekšā; un Dievu pielūguši tie viņiem rokas uzlika.

7 I rijeè Božija rastijaše, i množaše se vrlo broj uèenika u Jerusalimu. I sveštenici mnogi pokoravahu se vjeri.

Un Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē ļoti vairojās, un liels priesteru pulks palika paklausīgs ticībai.

8 A Stefan pun vjere i sile èinjaše znake i èudesa velika meðu ljudima.

Un Stefans, ticības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes starp tiem ļaudīm.

9 Tada ustaše neki iz zbornice koja se zove Liveræanska i Kirinaèka i Aleksandrijnaèka i onijeh koji bijahu iz Kilikije i Azije, i prepirahu se sa Stefanom.

Un kādi no tās saucamās Libertiņu un Kireniešu un Aleksandriešu skolas un no tiem, kas bija no Ķiliķijas un Āzijas, cēlās un ar Stefanu stipri apjautājās.

10 I ne mogahu protivu stati premudrosti i Duhu kojijem govoraše.

Un tie nespēja pretī stāvēt tai gudrībai un Tam Garam, ar ko viņš runāja.

11 Tada podgovoriše ljude te kazaše: èusmo ga gdje huli na Mojsija i na Boga.

Tad tie izmācīja vīrus, lai saka: “Mēs viņu esam dzirdējuši zaimošanas runājam pret Mozu un pret Dievu.”

12 I pobuniše narod i starješine i književnike, i napadoše i uhvatiše ga, i dovedoše ga na sabor.

Un tie saskubināja tos ļaudis un tos vecajus un tos rakstu mācītājus. Un viņam uzmākušies, tie viņu sagrāba un veda tiesas priekšā.

13 I izvedoše lažne svjedoke koji govorahu: ovaj èovjek ne prestaje huliti na ovo sveto mjesto i na zakon.

Un atveda viltīgus lieciniekus, kas sacīja: “Šis cilvēks nemitās zaimošanas runāt pret šo svēto vietu un bauslību.

14 Jer ga èusmo gdje govori: ovaj Isus Nazareæanin razvaliæe ovo mjesto, i izmijeniæe obièaje koje nam ostavi Mojsije.

Jo mēs viņu esam dzirdējuši sakām: šis Jēzus no Nacaretes nopostīs šo vietu un pārvērtīs tās ierašas, ko mums Mozus devis.”

15 I pogledavši na nj svi koji sjeðahu na saboru vidješe lice njegovo kao lice anðela.

Un visi, kas augstā tiesā sēdēja, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu kā kāda eņģeļa vaigu.