Dud'uit Fefeu' a 37
1 Ia, Yakob se dudꞌui na. Leleꞌ naa, Yakob neu leo baliꞌ sia rae Kanaꞌan, fo maꞌahulu na, aman Isak mamana leleon.
Un Jēkabs dzīvoja tai zemē, kur viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kanaāna zemē.
2 Leleꞌ naa, Yakob anan esa mia sao na Rahel, naran Yusuf. Ana too sanahulu hitu ma, no aꞌa nara reu ranea hiek-lombo ra. Aꞌa nara, anaꞌ mia Yakob sao nara, Bilha ma Silpa. Te Yusuf ia, mana nendi-nendiꞌ dedꞌeat fee ama na, soꞌal aꞌa nara.
Šie ir Jēkaba radu raksti: Jāzeps, septiņpadsmit gadus vecs būdams, ganīja avis ar saviem brāļiem, un tas zēns bija pie Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem, un Jāzeps nesa viņu ļauno slavu tēvam priekšā.
3 Bonggi Yusuf te, Yakob lasiꞌ ena. Naa de ana sue Yusuf lenaꞌ ana na laen ra. Lao esa, Yakob soo badꞌu naru meulauꞌ esa, fee Yusuf.
Un Israēls mīlēja Jāzepu pār visiem saviem bērniem, jo tas viņam bija dzimis vecumā, un viņš tam taisīja raibus svārkus.
4 Aꞌa nara rahine ama na sue Yusuf lenaꞌ, de ramanasa e seli. Ara nda nau ola-olaꞌ malolole ro e sa ena.
Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs to mīlēja pār visiem viņa brāļiem, un tie to ienīdēja un nevarēja laipni ar to runāt.
5 Tetembaꞌ esa ma, Yusuf nalamein. De nafadꞌe meit naa neu aꞌa nara nae, “We! Hei rena dei! Au ulumein ae basa nggita paꞌa are-nggandum sia osi rala. Au are ngga nambariiꞌ ndos. Te hei are mara rambariiꞌ nduleꞌ au are ngga, ma beꞌutee neu are ngga.” Aꞌa nara rena rala ma, ramanasa e.
Un Jāzeps sapņoja sapni un to stāstīja saviem brāļiem, - tad šie to vēl vairāk ienīdēja.
Un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel šo sapni, ko esmu redzējis.
Un redzi, mēs sējām kūlīšus laukā, un redzi, mans kūlītis cēlās un stāvēja, un redzi, jūsu kūlīši apstājušies klanījās pret manu kūlīti.
8 Boe ma ara ai Yusuf rae, “Woi! Mbei ma ho mae dadꞌi hai malangga mana parenda ma, do?” Ara ramanasa e seli, huu nafadꞌe meit naa.
Tad viņa brāļi uz to sacīja: vai tu mums paliksi par ķēniņu? Vai tu valdīdams pār mums valdīsi? Un tie vēl vairāk to ienīdēja viņa sapņu un viņa stāstu dēļ.
9 Basa naa ma, Yusuf nalamein seluꞌ fai. De ana nafadꞌe aꞌa nara nae, “We! Au ulumein fai. Au ita relo, fulan, ma nduuꞌ sanahulu esa. Basa se beꞌutee malolole neu au.”
Un tas sapņoja vēl citu sapni un to teica saviem brāļiem un sacīja: redzi, es vēl citu sapni esmu redzējis, un redzi, saule un mēnesis un vienpadsmit zvaigznes klanījās priekš manis.
10 Yusuf dui basa meit naa neu aman no aꞌa nara ma, aman ai e nae, “Meit saa ka naa! Ho duꞌa mae au, o inam, ma aꞌa mara ima idꞌu ei ma, do? Ho seli, ma!”
Un kad viņš to stāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to aprāja un uz to sacīja: kas tas par sapni, ko tu esi sapņojis? Vai es un tava māte un tavi brāļi patiesi nāksim pie zemes klanīties tavā priekšā?
11 De Yusuf aꞌa nara rambedꞌaꞌ ralaꞌ ro e. Te aman dudꞌuꞌa meit naa nakandooꞌ a.
Un viņa brāļi to skauda, bet viņa tēvs šo vārdu paturēja.
12 Faiꞌ esa ma, Yusuf aꞌa nara rendi ama na hiek-lombo nara losa deka no kambo Sikem.
Un viņa brāļi gāja ganīt sava tēva lopus Šehemē. Tad Israēls sacīja uz Jāzepu:
13 Nda dooꞌ sa ma, ama na nae, “Yusuf e! Aꞌa mara ranea hiek-lombo deka no Sikem. De muote fo muu seꞌu se dei.” Yusuf nataa nae, “Malole amaꞌ.”
Vai tavi brāļi negana Šehemē? Nāc, es tevi sūtīšu pie tiem; un tas sacīja: redzi, še es esmu. Un viņš uz to sacīja:
14 Boe ma ama na nae, “Muu dei, fo seꞌu aꞌa mara ro hiek-lombo nggara. Ara ona bee naa, baliꞌ mufadꞌe au.” Boe ma, Yusuf lao hela rae Hebron moo na, de nakandoo Sikem neu.
Ej jel, lūko, kā taviem brāļiem klājās un kā lopiņiem klājās, un nes man vēsti atpakaļ. Un viņš to izsūtīja no Hebrones ielejas, un tas nāca uz Šehemi.
15 Losa naa, de sangga se ndule mooꞌ a. Basa ma, nandaa no atahori esa. De atahori naa natane e nae, “Ho sangga saa?’.
Un viens vīrs viņu atrada un redzi, viņš maldījās pa lauku; tad tas vīrs to vaicāja sacīdams, ko tu meklē?
16 Yusuf nataa nae, “Toꞌo. Au sangga aꞌa nggara. Ara mboo hiek-lombo sangga uru deka-deka ia. Toꞌo nita se boe, do?”
Un tas sacīja: es meklēju savus brāļus, saki man lūdzams, kur tie gana?
17 Nafadꞌe nae, “Ara nda sia ia sa. Oi rae reu sia deka-deka kambo Dotan.” Boe ma, Yusuf neu tungga aꞌa nara, losa nita se sia Dotan.
Tad tas vīrs sacīja: tie no šejienes aizgājuši, jo es dzirdēju tos sakām: iesim uz Dotanu; un Jāzeps gāja saviem brāļiem pakaļ un atrada tos Dotanā.
18 Yusuf feꞌe sia dodꞌooꞌ, te ara rita e ena. Boe ma ara maꞌiraꞌ rae tao risa e.
Un tie to ieraudzīja no tālienes, un pirms tas tuvu pie viņiem atnāca, tie sarunājās viņu nokaut,
19 Esa nafadꞌe esa nae, “Mete dei. Malangga meit a nema ena!
Un sacīja viens uz otru: redzi, še nāk tas sapņotājs.
20 Ata tao tisa e leo, do? Basa fo honda hendiꞌ e nisiꞌ oe mates rala neu. Dei fo tafadꞌe amaꞌ tae banda fui ra raa hendi e. Basa fo ata mete meit nara, taꞌo bee!”
Un nu nāciet, nokausim to un iemetīsim to kādā bedrē un sacīsim: negants zvērs to aprijis; tad redzēsim, kas būs no viņa sapņiem.
21 Rena nala naa ma, aꞌa Ruben na sangga dalaꞌ fo nae fee ne nasodꞌa. De ana ai odꞌi nara nae, “We! Ata afiꞌ tao tisa e!
Un Rūbens to dzirdēja un to izpestīja no viņu rokām un sacīja: nenokausim viņu.
22 Malole lenaꞌ ata tumbuꞌ e nisiꞌ oe mates ia rala. Sia ia mamana maꞌabambiꞌ, de atahori nda rahine sa. Sadꞌi afiꞌ tasaiꞌ raa na.” Ana olaꞌ taꞌo naa, huu ana nae mboꞌi Yusuf, fo denu e baliꞌ.
Un Rūbens uz tiem sacīja: neizlejat asinis, metiet viņu tai bedrē, kas te tuksnesī, un nepieliekat rokas pie viņa, - lai viņš to izpestītu no viņu rokām un pārvestu savam tēvam.
23 Yusuf losa boe ma, aꞌa nara toꞌu rala e, de sidꞌa hendi badꞌu naru meulau na.
Un notikās, kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, tad tie Jāzepam novilka svārkus, tos raibos, kas tam bija mugurā.
24 Basa ma, ara lea dudꞌui e, de timba e oe mates rala neu.
Un tie to ņēma un iemeta bedrē, bet tā bedre bija tukša, un tur ūdens nebija iekšā.
25 Basa boe ma ara baliꞌ reu raa. Ara feꞌe raa, aiboiꞌ ma, rita nononggoꞌ esa nema. Nononggoꞌ naa, banda onta nara fua bua danggan, onaꞌ hau maꞌameniꞌ, bumbu-bumbu, ma modꞌo mataꞌ-mataꞌ. Tao-tao te nononggoꞌ naa atahori Ismael mia kambo Gilead rae laoꞌ dooꞌ reu sia Masir.
Pēc tie apsēdās maizi ēst un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ismaēliešu pulks nāca no Gileādas, un viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; tie gāja, to nonest uz Ēģipti.
26 Basa ma, Yahuda nafadꞌe odꞌi-aꞌa nara nae, “Weh! Malole lenaꞌ taꞌo ia. Afiꞌ tisa e. Hita hambu saa, boe? Mae ona bee o, nda taꞌafuniꞌ tala raa na sa.
Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: ko tas mums līdz, ja savu brāli nokaujam un viņa asinis slēpjam?
27 Malole lenaꞌ seo hendiꞌ e neu atahori Ismael ra. Mae tao taꞌo bee mbali e o, eni, hita odꞌi bꞌonggi na. De afiꞌ taꞌahinaꞌ e!” Boe ma, basa se tungga oꞌola na.
Nāciet, pārdosim viņu tiem Ismaēliešiem un nepieliksim savas rokas pie viņa, jo viņš ir mūsu brālis, mūsu miesa. Un viņa brāļi tam klausīja.
28 Basa naa ma, nandaa no atahori mana danggan naa ra tungga naa, Yusuf aꞌa nara lea e mia oe rala. De ara seo e neu atahori Ismael ra, no feli na doi fulaꞌ rua nulu. Basa ma, ara rendi Yusuf Masir neu.
Tiem Midianiešu vīriem, tiem tirgotājiem, garām ejot, tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva Jāzepu tiem Ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģiptes zemi.
29 Ara seo Yusuf, te Ruben nda bubꞌuluꞌ sa. Leleꞌ ana baliꞌ nisiꞌ oe mataꞌ a neu, ana nggengger nala seli, huu Yusuf nese ena. De ana sisidꞌa bua na sia ao na, huu ralan susa nala seli.
Un Rūbens gāja atpakaļ pie tās bedres un redzi, Jāzeps nebija bedrē; tad tas saplēsa savas drēbes
30 Boe ma ana baliꞌ nisiꞌ odꞌi nara nae, “Aweee! Anaꞌ a nese ia ena. Ia naa, au ae tao taꞌo bee fai?”
Un griezās atpakaļ pie saviem brāļiem un sacīja: tā puisēna tur nav un es, - kur man būs palikt?
31 Basa ma ara hala hiek esa, de haꞌi Yusuf badꞌu meulau na, de boroꞌ e neu raaꞌ.
Un tie ņēma Jāzepa svārkus un nokāva āzi un iemērca tos svārkus asinīs.
32 Haꞌi rala badꞌu fo akaꞌ raaꞌ naa, de rendi fee ama na, ma rafadꞌe rae, “Amaꞌ! Hai here mala badꞌu ia. Mete sobꞌa. Afiꞌ losa odꞌi Yusuf ena na.”
Un nosūtīja tos raibos svārkus un lika tos nonest savam tēvam un sacīja: šos esam atraduši; apraugi jel, vai tie ir tava dēla svārki, vai nē?
33 Yakob mete badꞌu a ma, nahine neuꞌ ena. Nataa nae, “Aweee! Memaꞌ ia au ana ngga badꞌu na. Mitaꞌ mae banda fui ra raa e sia bee ena. Aweee! Au ana ngga mate ena!”
Un tas tos pazina un sacīja: tie ir mana dēla svārki; nikns zvērs viņu ir aprijis, plosīt tas Jāzepu saplosījis.
34 Basa naa ma, Yakob sisidꞌa badꞌu na, de olu karon abas, huu ana susa nala seli. Boe ma ana nggaee nakandondooꞌ a anan doo na seli.
Un Jēkabs pārplēsa savas drēbes un apvilka maisu ap saviem gurniem un bēdājās pēc sava dēla ilgu laiku.
35 Basa ana touꞌ ma ana ina nara rema radadale, te nda rala e sa. Ana nae, “Hokoꞌ! Au susa losa mate. Au nda bisa liliiꞌ anaꞌ ia sa.” De Yakob susa nakandooꞌ a, huu nasanedꞌa anan Yusuf mana mateꞌ a. (Sheol h7585)
Tad visi viņa dēli un visas viņa meitas cēlās, viņu iepriecināt, bet viņš negribējās iepriecinājams būt un sacīja: ar bēdām es noiešu kapā pie sava dēla. Un viņa tēvs to apraudāja. (Sheol h7585)
36 Leleꞌ Yakob feꞌe susa taꞌo naa, te atahori danggan naa ra losa Masir ena. De reu seo Yusuf neu malangga esa, naran Potifar. Eni, mane Masir a malangga nanea na.
Un tie Midianieši to pārdeva Ēģiptes zemē Potifaram, ķēniņa Faraona kambarjunkuram un sargu virsniekam.
