Salmenes 74
1 Ein song til lærdom av Asaf. Kvifor hev du, Gud, støytt oss burt til æveleg tid? Kvifor ryk din vreide mot den hjord du beiter?
Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm?
2 Kom i hug din lyd som du fekk deg i fordoms tid, som du løyste ut til å vera din arvs ætt, Sions fjell der du bur.
Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo.
3 Stig upp til dei ævelege øydehus! Alt hev fienden brote sund i heilagdomen.
Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā.
4 Dine motstandarar hev bura midt i ditt samlingshus, dei hev sett sine merke upp til merke.
Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm.
5 Det såg ut som når ein lyfter øksar og høgg i tettvakse tre.
Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā.
6 Og no, alt som fanst av utskurd, det slo dei sund med øks og hamar.
Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem.
7 Dei hev sett eld på heilagdomen din, reint til grunnen hev dei vanhelga bustaden for ditt namn.
Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu.
8 Dei hev sagt i sitt hjarta: «Lat oss tyna deim alle i hop!» Dei hev brent upp alle Guds samlingshus i landet.
Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši.
9 Våre merke ser me ikkje, det finst ingen profet lenger, og ingen hjå oss som veit kor lenge.
Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs.
10 Gud, kor lenge skal motstandaren spotta, fienden vanvyrda ditt namn æveleg?
Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam?
11 Kvifor dreg du di hand, di høgre hand, attende? Tak henne ut or barmen, og øydelegg!
Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu.
12 Gud er då min konge frå gamall tid, som skaper frelsa midt på jordi.
Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū.
13 Du skilde havet ved din styrke, du krasa hovudi til drakarne på vatnet.
Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī.
14 Du slo sund hovudi til Livjatan, du gjorde honom til føda for folk i øydemarki.
Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī.
15 Du let kjelda og bekk renna fram, du turka ut årgangs elvar.
Tu esi izšķēlis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes.
16 Deg høyrer dagen til, deg høyrer og natti til, du hev laga ljosi og soli.
Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.
17 Du hev sett fast alle grensor på jordi, sumar og vinter - du hev laga deim.
Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis.
18 Kom i hug dette: Fiendar hev spotta Herren, og eit dårlegt folk hev vanvyrdt ditt namn.
Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu vārdu.
19 Gjev ikkje turtelduva di til den mordfuse flokken, gløym ikkje æveleg flokken av dine armingar!
Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam.
20 Sjå til di pakt! for løyndekrokarne i landet er fulle av valds-bøle.
Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm.
21 Lat ikkje den nedtrykte snu um med skam, lat den arme og fatige lova ditt namn!
Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu vārdu.
22 Statt upp, Gud! før di sak! Kom i hug at du vert spotta av dåren heile dagen!
Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas.
23 Gløym ikkje røysti åt dine fiendar, ståket frå dine motstandarar som alltid stig upp!
Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem.
