Salomos Ordsprog 14

1 Kvinnevisdom byggjer huset sitt, men dårskap riv det ned med henderne.

Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām.

2 Den som ottast Herren, fer ærleg fram, men krokvegar gjeng den som vanvyrder honom.

Kas savā skaidrībā staigā, tas bīstas To Kungu; bet netiklais savā ceļā nebēdā par Viņu.

3 I narrens munn er ovmods ris, men dei vise hev lipporne sine til vern.

Ģeķa mutē ir viņa lepnības rīkste, bet gudro lūpas viņus pasargā.

4 Utan uksar er krubba tom, men når stuten er sterk, vert innkoma stor.

Kur vēršu nav, tur sile tīra; bet caur vēršu spēku nāk liela raža.

5 Ikkje lyg eit ærlegt vitne, men det falske vitne andar lygn.

Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks izverd melus.

6 Spottaren søkjer visdom, men fåfengt, men lett finn den skynsame kunnskap.

Garzobis meklē gudrību un neatrod; bet prātīgam atzīšana nāk lēti.

7 Gakk burt frå ein dåre, ei fekk du der merka lippor med kunnskap.

Ej nost no ģeķa acīm; jo gudru valodu tu nedzirdēsi!

8 Klok manns visdom er: han skynar vegen sin, men dåre-narreskapen er: dei svik seg sjølv.

Prātīga vīra gudrība ir šī, savu ceļu saprast; bet nejēgu ģeķība ir aloties.

9 Dårar fær spott av sitt eige skuldoffer, men millom ærlege folk er godhug.

Ģeķiem grēku upuris nelīdz, bet pie taisniem ir labpatikšana.

10 Hjarta kjenner si eigi sorg, og gleda legg ingen framand seg uppi.

Sirds pati vien zina savas sāpes, un cits neviens nenomana viņas prieku.

11 Gudlause folk fær sitt hus lagt i øyde, men ærlege folk ser tjeldet sitt bløma.

Bezdievīgo nams taps nopostīts, bet taisno būdiņa zaļos.

12 Mang ein veg tykkjer folk er rett, men enden på honom er vegar til dauden.

Dažs ceļš liekās iesākumā labs, savā galā ved nāvē.

13 Jamvel midt i låtten kjenner hjarta vondt, og enden på gleda er sorg.

Pat smejoties sirds brīžam sāp, un līksmība beidzās bēdās.

14 Av åtferdi si skal den fråfalne mettast, og ein god mann held seg burte frå han.

Kas atkāpjas, tā sirds baudīs savu darbu augļus, tāpat labs vīrs savus.

15 Den einfalde trur kvart ordet, men den kloke agtar på sine stig.

Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem vērā savus soļus.

16 Den vise ottast og held seg frå vondt, men dåren er brålyndt og trygg.

Gudrais bīstas un izsargās no ļauna, bet ģeķis ir kā uguns un drošs.

17 Bråsinna mann gjer narreverk, og meinsløg mann vert hata.

Ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvēku ienīst.

18 Einfalde erver dårskap, men dei kloke fær kunnskap til krans.

Nesaprašu mantība ir ģeķība, bet prātīgo kronis atzīšana.

19 Vonde skal bøygja seg for dei gode, og gudlause ved portarne til den rettferdige.

Ļauniem jāklanās priekš labiem, un bezdievīgiem taisna vārtos.

20 Ein fatig vert hata av venen sin jamvel, men ein rik vert elska av mange.

Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz.

21 Vanvyrder du næsten din, syndar du, men sæl den som ynkast yver armingar.

Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās.

22 Skal ikkje dei fara vilt som finn på vondt, og miskunn og truskap timast deim som finn på godt?

Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību.

23 Alt stræv fører vinning med seg, men tome ord gjev berre tap.

Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.

24 Rikdomen er for dei vise ei krans, men narreskapen hjå dårar er narreskap.

Bagātība ir gudriem par kroni, bet nejēgu ģeķība paliek ģeķība.

25 Eit sanningsvitne bergar liv, men den som andar lygn, er full av svik.

Patiess liecinieks izpestī dvēseles, bet kas melus runā, ir blēdis.

26 Den som ottast Herren, hev ei borg so fast, og for hans born det finnast skal ei livd.

Tā Kunga bijāšanā ir liela drošība, un tā būs viņa bērniem par patvērumu.

27 Otte for Herren er livsens kjelda, so ein slepp undan daudesnaror.

Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.

28 Mykje folk er konungs prydnad, men folkemink er hovdings fall.

Ķēniņa gods stāv ļaužu pulkā, bet ļaužu trūkums ir valdnieku vaidi.

29 Langmodig mann hev mykje vit, men bråhuga mann syner narreskap.

Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis.

30 Spaklyndt hjarta er likamens liv, men ilska er ròt i beini.

Lēna sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs prāts ir puveši kaulos.

31 Trykkjer du armingen, spottar du skaparen hans, men du ærar skaparen når du er mild mot fatigmann.

Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu.

32 I ulukka si lyt den gudlause stupa, men den rettferdige hev trygd når han skal døy.

Bezdievīgais pazūd savā postā, bet taisnais arī savā nāvē ir drošs,

33 I hjarta på den vituge held visdomen seg still, men hjå dårar ter han seg fram.

Prātīgo sirdī gudrība dus, bet ģeķu starpā tā parādās.

34 Rettferd upphøgjer eit folk, men syndi er skam for folki.

Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts.

35 Kongen likar godt den kloke tenar, men harmast på den som skjemmer seg ut.

Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam.