Salomos Ordsprog 12

1 Den som elskar age, elskar kunnskap, men den som hatar refsing, han er fåvis.

Kas labprāt panes pārmācīšanu, tas mīļo atzīšanu, bet kas nepanes rājienu, tas paliek muļķis.

2 Den gode vinn seg hugnad hjå Herren, men den meinsløge fordømer han.

Kas labs, tas Tam Kungam patīkams, bet vīru, kas viltu perē viņš pazudina.

3 Ingen mann vert stød av gudløysa, men roti åt rettferdige kann ingen rikka.

Cilvēks nepastāvēs, kad ir bezdievīgs, bet taisno sakne netaps kustināta.

4 Ei fagna kona er ein krans for mannen sin, eit skjemda ting er fæl som ròt i beini hans.

Tikla sieva ir sava vīra kronis, bet netikla ir kā puve viņa kaulos.

5 Tankar hjå rettferdige tenkjer er det som rett er, dei råder som ugudlege legg upp, er svik.

Taisno domas ir tiesa, bet bezdievīgo padomi viltība.

6 Ordi hjå ugudlege gjeng ut på luring etter blod, men ærlege vert berga ved sin munn.

Bezdievīgo vārdi glūn uz asinīm; bet taisno mute tos izpestī.

7 Ugudlege vert kasta i koll, og so er det ute med deim, men rettferdige folks hus stend fast.

Bezdievīgie top iznīcināti, ka to vairs nav; bet taisno nams pastāvēs.

8 Ein mann fær ros alt etter som vitet hans er, men den ranglyndte kjem i vanvyrdnad.

Kā kuram saprašana, tā viņam slava; bet par apsmieklu būs, kam netikla sirds.

9 Betre småmann med ein tenar enn låst vera storkar og ikkje ha mat.

Labāks tas zemais, kas sev pašam par kalpu, nekā kas lepojās, un maizes nav.

10 Den rettferdige veit korleis buskapen har det, men hardt er hjarta hjå ugudlege folk.

Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet bezdievīgo sirds ir nežēlīga.

11 Den som dyrkar si jord, fær mette av brød, den som fer etter fåfengde ting, er fåvis.

Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis, bet kas niekus triec, tam nav jēgas.

12 Ein gudlaus hev hug til vonde folks garn, men roti åt rettferdige gjev frukt.

Bezdievīgais traucās pēc blēžu medījuma; bet taisno sakne nes augļus.

13 Lippe-synd er snara vond, men den rettferdige slepp ut or trengsla.

Ļaunais savaldzinājās savas mutes grēkos; bet taisnais izies no bēdām.

14 Av sin munns frukt fær ein mann sin gode mette, og eit menneskje fær att det han hev gjort med sine hender.

Pēc savas mutes augļiem ikviens top pieēdināts ar labumu, un cilvēkam top maksāts pēc viņa roku darbiem.

15 Uvitingen held sin eigen veg for den rette, men den vise høyrer på råd.

Ģeķa ceļš ir taisns paša acīs, bet kas padomam klausa, tas ir gudrs.

16 Når uvitingen er vreid, vert det kjent same dagen, men den kloke løyner skjemsla.

Ģeķa apskaišanās tūdaļ top zināma; bet kas slēpj, ka ir apkaunots, tas ir gudrs.

17 Den som andar ærlegskap, segjer det som rett er, men det falske vitnet talar svik.

Kas patiesību runā, tas saka taisnību; bet nepatiess liecinieks teic melus.

18 Mang ein fer med svall som sverdstyng; men tunga åt dei vise, ho er lækjedom.

Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina.

19 Sanningslippa held seg æveleg, men falske tunga berre i ein augneblink.

Patiesa mute pastāvēs mūžīgi, bet viltīga mēle tik acumirkli.

20 Svik er i deira hjarta som smider vondt i hop, men dei som rå’r til fred, hev gleda.

Viltība ir sirdī tiem, kas ļaunu perē; bet kas dod miera padomu, dara prieku.

21 Inkje vondt den rettferdige råkar, men gudlause fær ulukka i fullaste mål.

Taisnam nekāds ļaunums nenotiks, bet bezdievīgiem ļaunuma uzies papilnam.

22 Ei stygja for Herren er ljugarlippor, men han likar deim som fer fram med truskap.

Viltīgas lūpas Tam Kungam ir negantība; bet kas uzticību dara, tas viņam labi patīk.

23 Ein klok mann løynar kunnskap, men dåre-hjarta ropar ut vitløysa.

Gudrs cilvēks neizteic savu padomu; bet nejēgu sirds izkliedz ģeķību.

24 Strævsam hand kjem upp til herrevelde, men leta fører til trældom.

Čakla roka valdīs, bet slinka dos meslus.

25 Sorg i mannens hjarta bøygjer det ned, men eit godt ord gjev det gleda.

Raizes sirdī nospiež cilvēku, bet labs vārds to iepriecina.

26 Den rettferdige rettleider næsten sin, men vegen åt gudlause fører deim vilt.

Taisnais savam tuvākam rāda ceļu, bet bezdievīgo ceļš maldina.

27 Letingen steikjer ikkje si veidn, men annsemd er rikdom so dyr for menneskja.

Sliņķis neceps savu medījumu, bet uzcītīgam cilvēkam ir skaista manta.

28 På rettferds stig er liv, og gonga på vegen gjeng ikkje til dauden.

Uz taisnības ceļa ir dzīvība, un uz viņas ceļa tekām nav nāve.