Jobs 31

1 Med augo hev eg gjort ei pakt; eg skal’kje skygna etter møy.

Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.

2 Kva gav meg elles Gud der uppe? Kva arv gav Allvald frå det høge?

Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?

3 Kjem ikkje udådsmann i naud? Og illgjersmenn i ulukka?

Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?

4 Ser ikkje han på mine vegar? Tel ikkje han kvart stig eg gjeng?

Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?

5 Dersom eg fram med fals hev fare, og foten sprunge etter svik

Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -

6 - Gud vege meg på rettferds vegt, so han kann sjå eg skuldlaus er! -

Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.

7 Veik mine stig frå vegen av, hev hjarta etter augo gjenge, var det ein flekk på mine hender,

Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:

8 so gjev ein annan et mitt såd, og riv mi planting upp med rot!

Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.

9 Let eg min hug av kvinna dåra, sneik eg til grannens dør meg fram,

Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,

10 so lat mitt viv åt andre mala, og andre yver ho seg bøygje!

Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.

11 For dette er ei skjemdarferd, eit brot som dom og straff fortener,

Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.

12 ein eld som eta vil til avgrunns og øydeleggja all mi eiga.

Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. (questioned)

13 Vanvyrd’ eg retten åt min træl og trælkvinna i trætta med deim?

Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:

14 - Kva gjord’ eg då, når Gud reis upp? Kva svara eg, når han meg klaga?

Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?

15 Dei er som meg i morsliv skapte; ein forma oss i moderfang -

Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)?

16 Um eg sagde nei når arming bad, og let enkja gråtande gå burt,

Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,

17 hev eg mitt brød åleine ete, so farlaus inkje fekk ein bit,

Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -

18 - nei, far for han eg var frå yngdi, frå morsliv var eg hennar førar -

Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, -

19 Såg eg ein stakar utan klæde, ein fatig utan yverplagg,

Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;

20 og so hans lender ei meg signa, og ei mi saueull han vermde,

Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;

21 hev eg mot farlaus handi lyft, av di eg medhald fekk i retten:

Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:

22 Let herdi mi or led då losna, og armen brotna frå sitt bein!

Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.

23 For eg var ovleg rædd Guds straff, eg magtlaus stod framfor hans velde.

Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.

24 Um eg mi lit til gullet sette, og voni til det fine gull,

Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;

25 Gledde eg meg ved auka rikdom, og alt eg vann meg med mi hand,

Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;

26 såg eg på ljoset når det stråla, på månen der han skreid i glans,

Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,

27 vart hjarta mitt i løyndom dåra, so kyss på hand til deim eg sende,

Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);

28 so var det og straffande brot, då neitta eg min Gud der uppe.

Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.

29 Hev eg meg gledt ved uvens uferd, og jubla når han kom i skade,

Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.

30 - men eg let ikkje munnen synda og banna honom ifrå livet -

Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, -

31 hev ei mitt husfolk stendigt sagt: «Kven gjekk vel svolten frå hans bord?»

Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?

32 - Eg let’kje framand natta ute; for ferdamann eg opna døri -

Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi -

33 hev eg som Adam dult mi synd, og løynt mi misgjerd i min barm,

Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī

34 di eg var rædd den store hop og ottast spott frå ættefrendar, so stilt eg heldt meg innum dører?

Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm -

35 Å, vilde nokon høyra på meg! Sjå her er underskrifti mi, lat berre Allvald svara meg! Fekk eg den skrift min motpart skreiv,

Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!

36 den skulde eg på oksli bera og binda på meg som ein krans

Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.

37 eg melde honom kvart mitt stig, og som ein hovding møta honom.

Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -

38 Dersom min åker klagar meg, og um plogforerne lyt gråta,

Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,

39 åt eg hans grøda ubetalt, tok livet eg av eigarmannen:

Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:

40 Lat då for kveite klunger gro, og ugras der eg sådde bygg!» Her endar Jobs tale.

Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.