Jobs 15

1 Då tok Elifaz frå Teman til ords og sagde:

Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

2 «Kjem svar i vind og ver frå vismann? Fyller han barmen sin med storm?

Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?

3 Vil han med ugangstale lasta? Med ord som nyttelause er?

Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?

4 Otten for Gud den bryt du ned og skjeplar andakt for Guds åsyn.

Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.

5 For syndi styrer munnen din; du talar som dei falske talar.

Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.

6 Din munn deg dømer, ikkje eg; og dine lippor vitnar mot deg.

Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.

7 Vart fyrst av menneskje du fødd? Vert fyre haugarne du avla?

Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?

8 Var du i Guds rådleggjing med? Og fekk du visdom til deg rana?

Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?

9 Kva veit du som me ikkje veit? Kva skynar du som me ei kjenner?

Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?

10 Gråhærd og gamling er hjå oss; han eldre er enn jamvel far din.

Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.

11 Er trøyst frå Gud det altfor ring? Vanvyrder du eit rolegt ord?

Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?

12 Kvi let du hugen eggja deg? Kvi let du auga rulla vilt?

Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,

13 For imot Gud din harm du snur og let or munnen ordi strøyma.

Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!

14 Kor kann vel mannen vera rein? Og kvinnefødde hava rett?

Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?

15 På sine heilage han lit ei; for honom er’kje himmeln rein,

Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.

16 langt mindre då ein styggeting, ein mann som urett drikk som med vatn.

Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.

17 Eg vil deg læra; høyr på meg! Det som eg såg, vil eg deg melda,

Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,

18 det som vismenner segja kann, og ei hev dult frå sine feder,

Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -

19 dei som åleine landet åtte, og ingen framand kom bland deim.

Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -

20 Den vonde stødt i uro liver, for valdsmann gøymt er fåe år.

Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.

21 I øyro rædsletonar ljomar; fyrr han veit av, kjem tynaren.

Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.

22 Han trur’kje han kann fly frå myrkret; han venta lyt det kvasse sverd.

Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.

23 Han leitar etter brød: Kvar er det? Han veit, ein myrk dag er for hand.

Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.

24 Naud, trengsla skræmer, tyngjer honom, liksom ein konge budd til strid.

Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.

25 For imot Gud han lyfte handi og våga tråssa Allvalds-Gud,

Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.

26 han storma fram med nakken lyft, med vern utav skjold-ryggjer sterke;

Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.

27 han dekte andlitet med feitt og gjorde sine lender feite.

Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.

28 Han budde i bannstøytte byar, i hus som ingen burde bu i, men til grushaugar etla var.

Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.

29 Han vart’kje rik, hans gods kverv burt, hans grøda luter ei mot jordi.

(Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.

30 Han kann’kje koma undan myrkret. Hans greiner turkast burt i hiten, og han kjem burt ved hans munns ande.

Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.

31 Trur han på fåfengd, vert han narra, og berre fåfengd haustar han.

Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.

32 Fyrr dagen kjem, då vert det uppfyllt, hans palmegreiner grønkar ikkje.

Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.

33 Lik vinstokk misser han si druva, spiller sin blom som oljetreet.

Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.

34 Ein syndarflokk set ingi frukt, og elden øyder mute- tjeldi.

Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.

35 Dei avlar møda, føder tjon, og svik i fanget sitt dei nører.»

Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.