2 Kongebok 21

1 Tolv år gamall var Manasse då han vart konge, fem og femti år rådde han i Jerusalem. Mor hans heitte Hefsiba.

Manasus bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un pieci gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Evciba.

2 Han gjorde det som vondt var i Herrens augo, likt med dei avstyggjelege skikkarne hjå dei folki Herren hadde rudt ut for Israels-borni.

Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.

3 Han bygde upp att dei offerhaugarne som Hizkia, far hans, hadde lagt i øyde, og reiste altar for Ba’al og laga Astarte-bilæte, liksom Ahab, Israels-kongen, hadde gjort, og kasta seg ned for og tente heile himmelheren.

Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija iznīcinājis, un cēla Baālam altārus un taisīja Ašeru, kā Ahabs, Israēla ķēniņš, bija darījis, un metās zemē priekš visa debesspulka un tiem kalpoja.

4 Ja, han bygde altar i Herrens hus, der som Herren hadde sagt: «Til Jerusalem vil eg festa namnet mitt.»

Viņš taisīja arī altārus Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs sacījis: “Jeruzālemē Es gribu likt Savu Vārdu.”

5 I båe tuni kring Herrens hus bygde han altar for heile himmelheren.

Viņš uztaisīja altārus arī visam debess pulkam abos Tā Kunga nama pagalmos.

6 Han vigde son sin i elden og for med spådom og trolldom, og tinga folk til å mana fram draugar og spåvette. Han gjorde mykje som var vondt i Herrens augo, og harma honom.

Un viņš lika savam dēlam iet caur uguni un cienīja zīlēšanu un vārdošanu un pieturēja pūtējus un burvjus, un darīja daudz ļauna priekš Tā Kunga acīm, Viņu kaitinādams.

7 Astarte-bilætet som han hadde laga, sette han i det huset som Herren hadde sagt um til David og Salomo, son hans: «Til dette huset og til Jerusalem, som eg hev valt ut millom alle Israels ætter, vil eg festa namnet mitt i all æva.

Viņš arī lika Ašeras bildi, ko bija taisījis, tai namā, par ko Tas Kungs bija sacījis uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu: šai namā un Jeruzālemē, ko Es no visām Israēla ciltīm izredzējis, Es Savu vārdu likšu mūžīgu

8 Eg vil ikkje meir lata Israel flakka heimlaus burt frå landet eg gav federne deira. Berre dei gjer og heldt seg etter alle mine bod og etter heile lovi som Moses, tenaren min, gav deim!»

Un Israēla kājai Es vairs nelikšu kustēt no tās zemes, ko Es esmu devis viņu tēviem, kad tie tura un dara visu, ko Es tiem esmu pavēlējis, un visu bauslību, ko Mans kalps Mozus tiem pavēlējis.

9 Men dei lydde ikkje. Manasse forførde deim, so dei stelte seg verre enn dei folki Herren hadde øydt ut for Israels-borni.

Bet tie neklausīja, jo Manasus tos apmaldināja, ka tie ļaunāki darīja nekā tie pagāni, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdeldējis.

10 Då tala Herren ved tenarane sine, profetarne, soleis:

Tad Tas Kungs runāja caur Saviem kalpiem, tiem praviešiem, un sacīja:

11 «Av di Manasse, Juda-kongen, hev drive med desse avstyggjelege skikkarne, verre enn alt det amoritarne gjorde fyre hans tid, og forført med sine steingudar ogso Juda til å synda,

Tāpēc ka Manasus, Jūda ķēniņš, darījis šādu negantību, ļaunāki pār visu, ko Amorieši darījuši priekš viņa, un Jūdu arīdzan pavedis uz grēkiem caur saviem elkudieviem,

12 so segjer Herren, Israels Gud: «Sjå, eg sendar ulukka yver Jerusalem og Juda, so det skal ringja for båe øyro på alle som høyrer det.

Tāpēc Tas Kungs, Israēla Dievs tā saka: redzi, Es vedīšu nelaimi pār Jeruzālemi un pār Jūdu, ka ikkatram, kas to dzird, abas ausis skanēs.

13 Eg spanar same mælesnori yver Jerusalem som yver Samaria, og nyttar same vegtloddet som yver Ahabs hus. Eg turkar burt Jerusalem, liksom ein turkar av eit fat og so snur det upp ned.

Jo Es Jeruzālemi izdalīšu kā Samariju un izsvēršu kā Ahaba namu, un izslaucīšu Jeruzālemi, kā bļodu izslauka, kas top izslaucīta un uz muti apgāzta.

14 Eg støyter ifrå meg deim som er att av arvluten min, og gjev deim i fiendevald, so dei vert til ran og til herfang for alle sine fiendar.

Un Es atmetīšu Savas tautas atlikušos un tos nodošu viņu ienaidnieku rokā, un tie būs par laupījumu un izpostījumu visiem saviem ienaidniekiem.

15 Og det av di dei hev gjort det som vondt er i mine augo, og jamt harma meg frå den dagen federne deira drog ut or Egyptarland og til den dag i dag.»»

Tāpēc ka tie darījuši, kas Man nepatīk, un Mani apkaitinājuši no tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz šai dienai.

16 Manasse let og skuldlaust blod renna, i so stor mengd at Jerusalem vart fyllt av det frå ende til annan, umfram den syndi at han forførde Juda til å gjera det som vondt var i Herrens augo.

Un Manasus arī izlēja daudz nenoziedzīgas asinis, tiekams Jeruzāleme tapa pilna no viena gala līdz otram, pāri par to grēku, uz ko viņš Jūdu paveda, darīt, kas Tam Kungam nepatika.

17 Det som elles er å fortelja um Manasse, um det han gjorde og um hans synd, det er uppskrive i krønikeboki åt Juda-kongarne.

Un kas vēl par Manasu stāstāms un viss, ko viņš darījis un viņa grēki, ko viņš grēkojis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā.

18 Manasse lagde seg til kvile hjå federne sine, og vart gravlagd i slottshagen, i Uzzas hage. Og Amon, son hans, vart konge i staden hans.

Un Manasus aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts sava nama dārzā, Uzas dārzā, un viņa dēls Amons palika par ķēniņu viņa vietā.

19 Tvo og tjuge år gamall var Amon då han vart konge; tvo år rådde han i Jerusalem. Mor hans heitte Mesullemet Harusdotter, frå Jotba.

Amons bija divdesmit un divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Mezulemeta, Aruca meita, no Jotbas.

20 Han gjorde det som vondt var i Herrens augo, liksom Manasse, far hans;

Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvs Manasus bija darījis.

21 han fylgde i alt fotefari til far sin, og tente steingudarne som far hans hadde tent, og bad til deim.

Un viņš staigāja visos tanīs ceļos, kur viņa tēvs bija staigājis, un kalpoja tiem elkadieviem, kam viņa tēvs bija kalpojis, un metās zemē priekš tiem.

22 Han vende seg frå Herren, sin fedregud, og gjekk ikkje på Herrens veg.

Un viņš atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Tā Kunga ceļos.

23 Amons hirdmenner samansvor seg og drap kongen i huset hans.

Un Amona kalpi cēla dumpi pret viņu un nokāva ķēniņu viņa namā.

24 Landsfolket slo i hel deim som hadde samansvore seg saman mot Amon, og tok Josia, son hans, til konge i staden hans.

Bet tās zemes ļaudis kāva visus, kas dumpi bija cēluši pret ķēniņu Amonu. Un tie zemes ļaudis darīja viņa dēlu Josiju par ķēniņu viņa vietā.

25 Det som elles er å fortelja um Amon, det han gjorde, det er uppskrive i krønikeboki åt Juda-kongarne.

Un kas vēl par Amonu stāstāms, ko viņš darījis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā.

26 Han vart gravlagd i gravi i Uzzias hage. Josia, son hans, vart konge i staden hans.

Un viņš savā kapā tapa aprakts Uzas dārzā, un viņa dēls Josija palika par ķēniņu viņa vietā.