Cakarijas 10

1 Lūdziet lietu no Tā Kunga vēlajā lietus laikā! Tas Kungs rada zibeņus; Viņš tiem dos lietus papilnam ikkatrai zālei laukā.

Mou kole ʻae ʻuha meia Sihova, ʻI he māhina ʻoe ʻuha mui; pea pehē, ʻe ngaohi ʻe Sihova ʻae ʻuhila, mo ne foaki ʻae ʻuha lahi kiate kinautolu, ki he tangata taki taha ʻae mohuku ʻi he ngoue.

2 Jo dievekļi runā nelietību, un zīlnieki rauga viltību un runā melu sapņus un iepriecina ar niekiem. Tādēļ tie maldās kā avis, tie ir nospaidīti, jo tur nav gana.

He ko e vaʻinga ʻae lea ʻae ngaahi tamapua, pea kuo mamata ʻae kau kikite ki he loi, pea kuo nau fakamatala ʻae ngaahi misi loi; ʻoku taʻeʻaonga ʻenau fakafiemālie: ko ia naʻa nau ʻalu hē ʻo hangē ha fanga manu, naʻa nau puputuʻu, koeʻuhi naʻe ʻikai ha tauhi.

3 Pret tiem ganiem Mana bardzība iedegusies, un tos āžus Es piemeklēšu. Jo Tas Kungs Cebaot piemeklē Savu ganāmo pulku, Jūda namu, un to ieceļ Sev par goda zirgu karā.

Naʻe tafutafu ʻeku houhau ki he kau tauhi, pea naʻaku tautea ʻae fanga kosi: he kuo ʻaʻahi ʻe he ʻOtua ʻakinautolu, ʻoku ne tauhi ʻi he fale ʻo Siuta, pea kuo ne ngaohi ʻakinautolu, ke hangē ko ha hoosi lelei ki he tau.

4 No viņa iznāks stūra akmens, nagla, kara stops un visi valdnieki līdz.

Naʻe meiate ia ʻae maka-tuliki, naʻe meiate ia ʻae faʻo, naʻe meiate ia ʻae kaufana ki he tau, pea ʻe haʻu fakataha meiate ia ʻae pule kotoa pē.

5 Un tie būs kā varoņi, kas kaušanā samin ielas dubļus, un tie kausies, jo Tas Kungs būs ar viņiem, un tie liks kaunā zirgu jājējus.

Pea te nau hangē ko e kau tangata mālohi, ʻoku malamalaki hifo [honau fili ]ʻi he pelepela ʻoe ngaahi hala, ʻoka fai ʻae tau: pea te nau tau, koeʻuhi ʻoku ʻiate kinautolu ʻa Sihova, pea te nau fakamaaʻi ʻae kau heka hoosi.

6 Un Es stiprināšu Jūda namu un atpestīšu Jāzepa namu, un Es tos atkal iestādīšu, jo Es par tiem esmu apžēlojies, un tie būs, tā kā Es tos nebūtu atmetis, jo Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, un tos paklausīšu.

“Pea te u tokoni mālohi ʻae fale ʻo Siuta, pea te u fakamoʻui ʻae fale ʻo Siosefa, pea te u ʻomi ʻakinautolu, mo toe fakanofo ʻakinautolu; koeʻuhi ko ʻeku ʻofa kiate kinautolu: pea te nau hangē naʻe ʻikai te u liʻaki ʻakinautolu: he ko au, ko Sihova, ko honau ʻOtua, pea te u fanongo kiate kinautolu.

7 Un Efraīms būs kā varonis un viņa sirds priecāsies kā no vīna. Un viņa bērni to redzēdami līksmosies, viņu sirds priecāsies iekš Tā Kunga.

Pea ʻe tatau ʻakinautolu ʻi ʻIfalemi, mo ha taha mālohi, pea ʻe fiefia honau loto ʻo hangē ko ha meʻa ʻi he uaine; ʻio, ʻe mamata ki ai ʻenau fānau pea nau fiefia: ʻe nekeneka honau loto ʻia Sihova.

8 Un Es tos ataicināšu un sapulcēšu, jo Es tos gribu izpestīt, un tie vairosies, kā tie citkārt vairojās.

Te u fakaʻiseʻisa koeʻuhi ko kinautolu, pea u tānaki ʻakinautolu; he kuo u huhuʻi ʻakinautolu, pea te nau tupu ʻo hangē ko ʻenau faʻa tupu.

9 Un Es tos sēšu starp tautām, un tie Mani pieminēs tālās zemēs, un tie dzīvos ar saviem bērniem un atgriezīsies.

Pea te u tūtuuʻi ʻakinautolu ʻi he lotolotonga ʻoe kakai; pea te nau manatuʻi au, ʻi he ngaahi fonua mamaʻo; pea ʻe moʻui ʻakinautolu, pea mo ʻenau fānau, pea ʻe toe tafoki mai.

10 Un Es tos atvedīšu no Ēģiptes zemes un tos sapulcināšu no Asīrijas un tos vedīšu uz Gileāda zemi un Tībanu, ka viņam nepietiks vietas.

Te u toe ʻomi ʻakinautolu foki mei he fonua ko ʻIsipite, mo tānaki ʻakinautolu mei ʻAsilia; pea te u ʻomi ʻakinautolu ki he fonua ko Kiliati, mo Lepanoni, pea ʻe ʻikai ha potu ʻe maʻu ke nau hao ai.

11 Un viņš iet caur bēdu jūru un sit viļņus jūrā, un visi upes dziļumi izsīks; tad Asura lepnība taps nogāzta, un Ēģiptes scepteris zudīs.

Pea ʻe ʻalu atu ia ʻi tahi ʻi he mamahi, pea ʻe taaʻi ʻae ngaahi peau ʻoe tahi, pea ʻe fakamōmoa ʻae ngaahi loloto ʻoe vaitafe: pea ʻe fakahifo ki lalo ʻae fielahi ʻo ʻAsilia, pea ʻe mole atu ʻae tokotoko ʻoe pule mei ʻIsipite.

12 Un Es tos stiprināšu iekš Tā Kunga, un tie staigās Viņa vārdā, saka Tas Kungs.

Pea te u fakamālohi ʻakinautolu ʻia Sihova; pea te nau feʻaluʻaki fano ʻi hono huafa,” ʻoku pehē ʻe Sihova.