Psalmi 132

1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.

Wallfahrtslieder. Gedenke, Jahwe, David, all' seine Mühsal!

2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:

ihm, der Jahwe schwur, dem Starken Jakobs gelobte:

3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;

“Ich will mein Wohngezelt nicht betreten, noch das Bett meines Lagers besteigen,

4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;

“will meinen Augen keinen Schlaf gönnen, meinen Wimpern keinen Schlummer,

5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.

“bis ich für Jahwe eine Stätte gefunden, eine Wohnung für den Starken Jakobs.”

6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.

Siehe, wir haben von ihr gehört in Ephrat, haben sie gefunden in Waldgefilden.

7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.

Laßt uns in seine Wohnung eingehen, vor dem Schemel seiner Füße niederfallen!

8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;

Brich auf, Jahwe, nach deiner Ruhestätte, du und deine mächtige Lade!

9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.

Deine Priester seien angethan mit rechtem Verhalten, und deine Frommen mögen jubeln!

10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.

Um deines Knechtes Davids willen weise deinen Gesalbten nicht ab!

11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.

Jahwe hat David einen wahrhaftigen Eid geschworen, von dem er nicht abgehen wird: “Einen, der deinem Leib entsprossen, will ich auf deinen Thron setzen!”

12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.

Wenn deine Söhne meinen Bund beobachten und meine Zeugnisse, die ich sie lehren werde, so sollen auch ihre Söhne für immer auf deinem Throne sitzen.

13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.

Denn Jahwe hat Zion erwählt, hat es zum Wohnsitze für sich begehrt:

14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.

“Dies ist für immer meine Ruhestätte; hier will ich wohnen, denn nach ihr verlangte ich.

15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,

“Ich will Zion reichlich segnen, ihre Armen mit Brot sättigen.

16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.

“Ihre Priester will ich mit Heil bekleiden, und ihre Frommen sollen fröhlich jubeln.

17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.

“Daselbst will ich David Macht verleihen, eine Leuchte zurichten meinem Gesalbten.

18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.

“Seine Feinde will ich in Schande kleiden, doch auf ihm soll seine Krone glänzen!”