Psalmi 132

1 Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.

Ein Stufenlied. / Gedenke, Jahwe, dem David / All die Opfer, die er gebracht.

2 Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:

Er leistete Jahwe einen Schwur, / Gelobte dem starken Gott Jakobs:

3 Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;

"Wahrlich, nicht geh ich ins Zelt meines Hauses, / Nicht besteig ich das Bett meines Lagers,

4 Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;

Nicht gönne ich Schlaf meinen Augen / Noch meinen Wimpern Schlummer:

5 Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.

Bis ich eine Stätte für Jahwe gefunden, / Eine Wohnung für Jakobs starken Gott."

6 Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.

Sieh, wir hörten, sie sei in Efrâta, / Wir haben sie dann in Jaars Gefilden gefunden.

7 Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.

So laßt uns denn in seine Wohnung gehn, / Uns niederwerfen vor seiner Füße Schemel.

8 Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;

Auf, Jahwe, begib dich zu deiner Ruhstatt, / Du und die Lade, das Bild deiner Macht!

9 Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.

Deine Priester werden dir dienen in Treue, / Und deine Frommen werden sich freun.

10 Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.

Um Davids, deines Knechtes, willen / Versage nicht deines Gesalbten Bitte!

11 Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.

Jahwe hat David geschworen / — Wahr ist's, nicht nimmt er's zurück —: / Von der Frucht deines Leibes / Will ich einen Mann auf den Thron dir setzen.

12 Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.

Halten deine Söhne den Bund mit mir / Und mein Zeugnis, das ich sie lehre: / So sollen auch ihre Söhne für immer / Dir auf dem Throne sitzen."

13 Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.

Denn Jahwe hat Zion erwählt, / Hat es zu seinem Wohnsitz begehrt:

14 Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.

"Dies ist meine Ruhstatt für immer; / Hier will ich bleiben, weil ich es begehrt.

15 Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,

Seine Nahrung will ich reichlich segnen, / Seine Armen sättigen mit Brot.

16 Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.

Seine Priester will ich kleiden in Heil, / Und seine Frommen sollen laut jauchzen.

17 Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.

Dort laß ich ein Horn für David sprossen: / Meinem Gesalbten hab ich eine Leuchte bereitet.

18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.

Seine Feinde will ich in Schande kleiden, / Aber auf ihm soll glänzen seine Krone."