Marka Evaņg̒elijs 5
1 Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
Tedy přeplavili se přes moře do krajiny Gadarenských.
2 Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
A jakž vyšel z lodí, hned se s ním potkal člověk z hrobů, maje ducha nečistého.
3 Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
Kterýž bydlil v hrobích, a aniž ho kdo mohl řetězy svázati,
4 Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
Proto že často byv pouty a řetězy okován, polámal řetězy, a pouta roztrhal, a žádný nemohl ho skrotiti.
5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.
A vždycky ve dne i v noci na horách a v hrobích byl, křiče a tepa se kamením.
6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē
Uzřev pak Ježíše zdaleka, běžel a poklonil se jemu,
7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!”
A křiče hlasem velikým, řekl: Co jest tobě do mne, Ježíši, Synu Boha nejvyššího? Zaklínám tě skrze Boha, abys mne netrápil.
8 Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”
(Nebo pravil jemu: Vyjdiž, duchu nečistý, z člověka tohoto.)
9 Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.”
I otázal se ho: Jakť říkají? A on odpovídaje, řekl: Množství jméno mé jest, nebo jest nás mnoho.
10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.
I prosil ho velmi, aby jich nevyháněl z té krajiny.
11 Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos.
Bylo pak tu při horách stádo vepřů veliké pasoucích se.
12 Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.”
I prosili ho všickni ti ďáblové, řkouce: Pusť nás do vepřů, ať do nich vejdeme.
13 Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā.
I povolil jim hned Ježíš. A vyšedše duchové nečistí, vešli do těch vepřů. I běželo to stádo s vrchu dolů do moře, (a bylo jich ke dvěma tisícům, ) i ztonuli v moři.
14 Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
Ti pak, kteříž ty vepře pásli, utekli, a oznámili to v městě i ve vsech. I vyšli, aby viděli, co by to bylo, což se stalo.
15 Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
I přišli k Ježíšovi, a uzřeli toho, kterýž býval trápen od ďábelství, an sedí, odín jsa, a maje zdravý rozum, toho, kterýž míval množství. I báli se.
16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
A kteříž to viděli, vypravovali jim, kterak se stalo tomu, kterýž měl ďábelství i o vepřích.
17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
Tedy počali ho prositi, aby odšel z krajin jejich.
18 Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.
A když vstoupil na lodí, prosil ho ten, kterýž trápen býval od ďábelství, aby s ním byl.
19 Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.”
Ježíš pak nedopustil mu, ale řekl jemu: Jdi k svým do domu svého, a zvěstuj jim, kterak veliké věci učinil tobě Pán, a že slitoval se nad tebou.
20 Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
I odšel, a počal ohlašovati v krajině Desíti měst, kterak veliké věci učinil mu Ježíš. I divili se všickni.
21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.
A když se přeplavil Ježíš na lodí zase na druhou stranu, sšel se k němu zástup mnohý. A byl u moře.
22 Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,
A aj, přišel jeden z knížat školy, jménem Jairus, a uzřev jej, padl k nohám jeho.
23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
A velmi ho prosil, řka: Dcerka má skonává. Poď, vlož na ni ruce, aby uzdravena byla, a budeť živa.
24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.
I šel s ním, a zástup mnohý šel za ním, i tiskl jej.
25 Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga.
(Tedy žena jedna, kteráž tok krve měla dvanácte let,
26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.
A mnoho byla trápena od mnohých lékařů, a vynaložila všecken statek svůj, a nic jí bylo neprospělo, ale vždy se hůře měla,
27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.
Uslyšavši o Ježíšovi, přišla v zástupu po zadu, a dotkla se roucha jeho.
28 Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”
Nebo řekla byla: Dotknu-li se jen roucha jeho, uzdravena budu.
29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta.
A hned přestal krvotok její, a pocítila na těle, že by uzdravena byla od neduhu svého.
30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”
A hned Ježíš poznav sám v sobě, že z něho moc vyšla, obrátiv se v zástupu, řekl: Kdo se dotekl roucha mého?
31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”
I řekli mu učedlníci jeho: Vidíš, že tě zástup tiskne, a pravíš: Kdo se mne dotekl?
32 Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
I hleděl vůkol, aby ji uzřel, která to učinila.
33 Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.
Ta pak žena s bázní a s třesením, věduci, co se stalo při ní, přistoupila a padla před ním, a pověděla mu všecku pravdu.
34 Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.”
On pak řekl jí: Dcero, víra tvá tě uzdravila, jdiž u pokoji, a buď zproštěna od trápení svého.)
35 Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.”
A když on ještě mluvil, přišli z domu knížete školy, řkouce: Dcera tvá umřela, proč již zaměstknáváš Mistra?
36 Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!”
Ježíš pak, hned jakž uslyšel to, což oni mluvili, řekl knížeti školy: Neboj se, toliko věř.
37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
I nedal žádnému za sebou jíti, jediné Petrovi, Jakubovi a Janovi, bratru Jakubovu.
38 Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
I přišel do domu knížete školy, a viděl tam hluk, ano plačí a kvílí velmi.
39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.”
I všed tam, řekl jim: Co se bouříte a plačete? Neumřelať děvečka, ale spí.
40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.
I posmívali se jemu. On pak vyhnav všecky, pojal otce a matku děvečky, a ty, kteříž s ním byli, i všel tam, kdež děvečka ležela.
41 Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!”
A vzav ruku děvečky, řekl jí: Talitha kumi. Což se vykládá: Děvečko, (toběť pravím, ) vstaň.
42 Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.
A hned vstala děvečka, a chodila; nebo byla ve dvanácti letech. I zděsili se divením převelikým.
43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
A přikázal jim pilně, aby žádný o tom nezvěděl. I rozkázal jí dáti jísti.
