Lūkas Evaņg̒elijs 1
1 Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par tām lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas,
Kad već mnogi poduzeše sastaviti izvješće o događajima koji se ispuniše među nama -
2 Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši:
kako nam to predadoše oni koji od početka bijahu očevici i sluge Riječi -
3 Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no pirmā gala it smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil,
pošto sam sve, od početka, pomno ispitao, naumih i ja tebi, vrli Teofile, sve po redu napisati
4 Ka tu vari atzīt to īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta.
da se tako osvjedočiš o pouzdanosti svega u čemu si poučen.
5 Hērodus, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete.
U dane Heroda, kralja judejskoga, bijaše neki svećenik imenom Zaharija iz razreda Abijina. Žena mu bijaše od kćeri Aronovih, a ime joj Elizabeta.
6 Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigādami iekš visiem Tā Kunga baušļiem un likumiem.
Oboje bijahu pravedni pred Bogom: živjeli su besprijekorno po svim zapovijedima i odredbama Gospodnjim.
7 Un tiem nebija neviena bērna; jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu.
No nisu imali djeteta jer Elizabeta bijaše nerotkinja, a oboje već poodmakle dobi.
8 Bet notikās, viņam svēto priestera darbu Dieva priekšā darot savā pienākamā kārtā,
Dok je Zaharija jednom po redu svoga razreda obavljao svećeničku službu pred Bogom,
9 Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt.
ždrijebom ga zapade po bogoslužnom običaju da uđe u Svetište Gospodnje i prinese kad.
10 Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu tai kvēpināšanas stundā.
Za vrijeme kađenice sve je ono mnoštvo naroda vani molilo.
11 Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses.
A njemu se ukaza anđeo Gospodnji. Stajao je s desne strane kadionoga žrtvenika.
12 Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca.
Ugledavši ga, Zaharija se prepade i strah ga spopade.
13 Bet tas eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
No anđeo mu reče: “Ne boj se, Zaharija! Uslišana ti je molitva: žena će ti Elizabeta roditi sina. Nadjenut ćeš mu ime Ivan.
14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies.
Bit će ti radost i veselje i rođenje će njegovo mnoge obradovati.
15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svētu Garu.
Bit će doista velik pred Gospodinom. Ni vina ni drugoga opojnog pića neće piti. Duha Svetoga bit će pun već od majčine utrobe.
16 Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva.
Mnoge će sinove Izraelove obratiti Gospodinu, Bogu njihovu.
17 Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.”
Ići će pred njim u duhu i sili Ilijinoj da obrati srce otaca k sinovima i nepokorne k razumnosti pravednih te spremi Gospodinu narod pripravan.”
18 Un Zaharija sacīja uz to eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.”
Nato Zaharija reče anđelu: “Po čemu ću ja to razaznati. Ta star sam i žena mi poodmakle dobi.”
19 Un tas eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti.
Anđeo mu odgovori: “Ja sam Gabriel koji stojim pred Bogom. Poslan sam da govorim s tobom i da ti donesem ovu radosnu poruku.
20 Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.”
I evo, budući da nisi povjerovao mojim riječima, koje će se ispuniti u svoje vrijeme, zanijemjet ćeš i nećeš moći govoriti do dana dok se to ne zbude.”
21 Un tie ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā.
Narod je iščekivao Zahariju i čudio se što se toliko zadržao u Svetištu.
22 Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
Kad je napokon izašao, nije im mogao ništa reći pa zaključiše da je u Svetištu imao viđenje. Nastojao im se doduše izraziti znakovima, ali osta nijem.
23 Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām.
Kad se navršiše dani njegove službe, otiđe kući.
24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama:
Nakon tih dana zatrudnje Elizabeta, njegova žena. Krila se pet mjeseci govoreći:
25 “Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.”
“Evo, to mi je učinio Gospodin u dane kad mu se svidje skinuti s mene sramotu među ljudima.”
26 Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete
U šestome mjesecu posla Bog anđela Gabriela u galilejski grad imenom Nazaret
27 Pie jumpravas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un tās jumpravas vārds bija Marija.
k djevici zaručenoj s mužem koji se zvao Josip iz doma Davidova; a djevica se zvala Marija.
28 Un pie tās ienācis tas eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, tu augsti teicama starp sievām.”
Anđeo uđe k njoj i reče: “Zdravo, milosti puna! Gospodin s tobom!”
29 Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu?
Na tu se riječ ona smete i stade razmišljati kakav bi to bio pozdrav.
30 Un tas eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
No anđeo joj reče: “Ne boj se, Marijo! Ta našla si milost u Boga.
31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.
Evo, začet ćeš i roditi sina i nadjenut ćeš mu ime Isus.
32 Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu.
On će biti velik i zvat će se Sin Svevišnjega. Njemu će Gospodin Bog dati prijestolje Davida, oca njegova,
i kraljevat će nad domom Jakovljevim uvijeke i njegovu kraljevstvu neće biti kraja.” (aiōn g165)
34 Bet Marija sacīja uz to eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es no vīra nezinos.”
Nato će Marija anđelu: “Kako će to biti kad ja muža ne poznajem?”
35 Un tas eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Tas Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.
Anđeo joj odgovori: “Duh Sveti sići će na te i sila će te Svevišnjega osjeniti. Zato će to čedo i biti sveto, Sin Božji.
36 Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga.
A evo tvoje rođakinje Elizabete: i ona u starosti svojoj zače sina. I njoj, nerotkinjom prozvanoj, ovo je već šesti mjesec.
37 Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.”
Ta Bogu ništa nije nemoguće!”
38 Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un tas eņģelis no tās aizgāja.
Nato Marija reče: “Evo službenice Gospodnje, neka mi bude po tvojoj riječi!” I anđeo otiđe od nje.
39 Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār tiem kalniem uz vienu pilsētu iekš Jūda,
Tih dana usta Marija i pohiti u Gorje, u grad Judin.
40 Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti.
Uđe u Zaharijinu kuću i pozdravi Elizabetu.
41 Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad tas bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna.
Čim Elizabeta začu Marijin pozdrav, zaigra joj čedo u utrobi. I napuni se Elizabeta Duha Svetoga
42 Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
i povika iz svega glasa: “Blagoslovljena ti među ženama i blagoslovljen plod utrobe tvoje!
43 Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
Ta otkuda meni da mi dođe majka Gospodina mojega?
44 Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad tas bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca.
Gledaj samo! Tek što mi do ušiju doprije glas pozdrava tvojega, zaigra mi od radosti čedo u utrobi.
45 Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.”
Blažena ti što povjerova da će se ispuniti što ti je rečeno od Gospodina!”
46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele teic augsti To Kungu,
Tada Marija reče: “Veliča duša moja Gospodina,
47 Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju.
klikće duh moj u Bogu, mome Spasitelju,
48 Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu.
što pogleda na neznatnost službenice svoje: odsad će me, evo, svi naraštaji zvati blaženom.
49 Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds.
Jer velika mi djela učini Svesilni, sveto je ime njegovo!
50 Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
Od koljena do koljena dobrota je njegova nad onima što se njega boje.
51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā.
Iskaza snagu mišice svoje, rasprši oholice umišljene.
52 Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos.
Silne zbaci s prijestolja, a uzvisi neznatne.
53 Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
Gladne napuni dobrima, a bogate otpusti prazne.
54 Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību,
Prihvati Izraela, slugu svoga, kako obeća ocima našim:
spomenuti se dobrote svoje prema Abrahamu i potomstvu njegovu dovijeka.” (aiōn g165)
56 Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.
Marija osta s Elizabetom oko tri mjeseca, a onda se vrati kući.
57 Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu.
Elizabeti se međutim navršilo vrijeme da rodi. I porodi sina.
58 Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu.
Kad su njezini susjedi i rođaci čuli da joj Gospodin obilno iskaza dobrotu, radovahu se s njome.
59 Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, to bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca Zahariju.
Osmoga se dana okupe da obrežu dječaka. Htjedoše ga prozvati imenom njegova oca - Zaharija,
60 Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.”
no mati se njegova usprotivi: “Nipošto, nego zvat će se Ivan!”
61 Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.”
Rekoše joj na to: “Ta nikoga nema od tvoje rodbine koji bi se tako zvao.”
62 Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc.
Tada znakovima upitaju oca kojim ga imenom želi prozvati.
63 Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās.
On zaiska pločicu i napisa “Ivan mu je ime!” Svi se začude,
64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams.
a njemu se umah otvoriše usta i jezik te progovori blagoslivljajući Boga.
65 Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem.
Strah obuze sve njihove susjede, a po svem su se Gorju judejskom razglašavali svi ti događaji.
66 Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.”
I koji su god čuli, razmišljahu o tome pitajući se: “Što li će biti od ovoga djeteta?” Uistinu, ruka Gospodnja bijaše s njime.
67 Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:
A Zaharija, otac njegov, napuni se Duha Svetoga i stade prorokovati:
68 “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo tas Savus ļaudis piemeklējis un pestījis.
“Blagoslovljen Gospodin Bog Izraelov, što pohodi i otkupi narod svoj!
69 Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā.
Podiže nam snagu spasenja u domu Davida, sluge svojega,
kao što obeća na usta svetih proroka svojih odvijeka: (aiōn g165)
71 Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst;
spasiti nas od neprijatelja naših i od ruke sviju koji nas mrze;
72 Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību
iskazati dobrotu ocima našim i sjetiti se svetog Saveza svojega,
73 Un to stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot,
zakletve kojom se zakle Abrahamu, ocu našemu: da će nam dati
74 Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam
te mu, izbavljeni iz ruku neprijatelja, služimo bez straha
75 Iekš svētības un taisnības Viņa priekšā visu savu mūžu.
u svetosti i pravednosti pred njim u sve dane svoje.
76 Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts tā Visuaugstākā pravietis; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt,
A ti, dijete, prorok ćeš se Svevišnjega zvati jer ćeš ići pred Gospodinom da mu pripraviš putove,
77 Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu,
da pružiš spoznaju spasenja narodu njegovu po otpuštenju grijeha njihovih,
78 Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko tas auseklis no augstības mūs apraudzījis;
darom premilosrdnog srca Boga našega po kojem će nas pohoditi Mlado sunce s visine
79 Ka tas tiem atspīdētu, kas sēž tumsībā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.”
da obasja one što sjede u tmini i sjeni smrtnoj, da upravi noge naše na put mira.”
80 Un tas bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tas parādījās priekš Israēla ļaudīm.
Dječak je međutim rastao i duhom jačao. Boravio je u pustinji sve do dana svoga javnog nastupa pred Izraelom.
