Sog̒u 20
1 Tad visi Israēla bērni izgāja un tā draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs, no Dana līdz Bēršebai, arī Gileādas zeme, pie Tā Kunga Micpā.
All the Israelites from Dan to Beersheba, including the land of Gilead, went and gathered at Mizpah before the Lord. The assembly was united in purpose.
2 Un visu ļaužu virsnieki, visas Israēla ciltis, rādījās(sanāca kopā) Dieva ļaužu draudzē, četrsimt tūkstoš kājnieki, zobenu vilcēji.
The leaders of all the people of every Israelite tribe took their assigned positions in the assembled army of God's people, four hundred thousand soldiers armed with swords.
3 Un Benjamina bērni dzirdēja, ka Israēla bērni bija gājuši uz Micpu. Un Israēla bērni sacīja: sakāt, kā šis grēks noticis?
The tribe of Benjamin found out that the Israelites had assembled at Mizpah. The Israelites asked, “Tell us, how could such an evil act have happened?”
4 Tad tas vīrs, tas Levits, tās nokautās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: es ar savu sievu nācu uz Ģibeju, kas Benjaminam pieder, par nakti tur palikt.
The Levite, the husband of the woman who had been murdered, explained, “I and my concubine came to spend the night at the town of Gibeah in the territory of Benjamin.
5 Tad Ģibejas namnieki pret mani cēlās un naktī mani apstāja namā; tie nodomāja mani nokaut, un manu lieko sievu tie pārvarējuši, tā ka tā mirusi.
The leaders of Gibeah came to attack me at night. They surrounded the house, intending to kill me. They raped my concubine and she died.
6 Tad es ņēmu savu lieko sievu un to dalīju un to sūtīju visās Israēla zemes tiesās, jo tie nešķīstību un negantību ir darījuši iekš Israēla.
I took my concubine and cut her into pieces, and I sent these pieces of her to every part of the country that had been given to Israel, because those men had done something shameful and disgusting in Israel.
7 Redzi, jūs visi esat Israēla bērni, sarunājaties un dodiet padomu.
So all of you Israelites have to decide here and now what you're going to do about it!”
8 Tad visi ļaudis cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: mēs neiesim neviens uz savu dzīvokli un negriezīsimies neviens uz savu namu.
Everyone stood up and unitedly declared, “None of us are going home to our tents! None of us are going home to our houses!
9 Bet šī nu ir tā lieta, ko mēs darīsim pie Ģibejas: pret viņu kā mesli krīt!
This is what we're going to do to Gilboah: we will attack it with our forces chosen by lot.
10 Mēs ņemsim desmit vīrus no simta no visām Israēla ciltīm un simtu no tūkstošiem un tūkstoti no desmit tūkstošiem, ceļamaizi dabūt priekš tiem ļaudīm; tad iesim uz Benjamina Ģibeju, darīt (viņai) pēc visas negantības, ko tā iekš Israēla padarījusi.
We'll take ten men from a hundred from all the Israelite tribes, then a hundred from a thousand, then a thousand from ten thousand, to arrange food for the army, so when the troops reach Gibeah in Benjamin, they can pay them back for all these disgusting things they've done in Israel.”
11 Tad visi Israēla vīri sapulcējās pret to pilsētu un sabiedrojās kā viens vienīgs vīrs.
All the men of Israel were in agreement and gathered to attack the town.
12 Un Israēla ciltis sūtīja vīrus pie visiem Benjamina radiem sacīdami: kas tas par grēku, kas jūsu starpā noticis?
The Israelite tribes also sent men throughout the territory of Benjamin, asking the people, “What are you doing about this terrible evil that has taken place among you?
13 Tad nu izdodiet tos vīrus, tos bezdievīgos, kas Ģibejā, ka mēs tos nokaujam un to ļaunumu no Israēla nogriežam. Bet Benjamina (bērni) negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi.
Hand over these wicked men so we can execute them and get rid of this evil from Israel!” But the Benjamites refused to listen to what their fellow Israelites had to say.
14 Un Benjamina bērni sapulcējās no tām pilsētām uz Ģibeju, karā iziet pret Israēla bērniem.
They left their towns and assembled at Gibeah to go and fight the other Israelites.
15 Un Benjamina bērni tapa skaitīti tai dienā no tām pilsētām divdesmit seši tūkstoš vīri, zobenu vilcēji, bez tiem, kas Ģibejā dzīvoja, to bija pēc skaita septiņsimt izlasīti vīri.
That day a total of twenty-six thousand men armed with swords were called up from the towns of Benjamin, in addition to the seven hundred seasoned warriors from Gibeah.
16 Starp visiem šiem ļaudīm bija septiņsimt izlasīti vīri, tie bija kreiļi; šie visi meta akmeni ar lingu uz mata, ka tas garām neaizgāja.
Making up part of this army were seven hundred experienced soldiers who used their left hands. All of them could fire a slingshot and not miss by even a hair's breadth.
17 Un Israēla vīri tapa skaitīti bez Benjamina četrsimt tūkstoš vīri, zobenu vilcēji; visi šie bija kara vīri.
The Israelite army (excluding Benjamin) numbered four hundred thousand seasoned warriors, all armed with swords.
18 Un Israēla bērni cēlās un nogāja uz Bēteli, un vaicāja Dievu un sacīja: kuram no mums būs priekšā iet, karot pret Benjamina bērniem? Un Tas Kungs sacīja: Jūda lai iet priekšā.
The Israelites went to Bethel and asked God, “Which ones of us should be the first to go and fight the Benjamites?” “Judah is to go first,” the Lord replied.
19 Tad Israēla bērni cēlās no rīta un apmeta lēģeri pret Ģibeju.
The next morning the Israelites left and set up their camp near Gibeah.
20 Un Israēla vīri izgāja karā pret Benjaminu, un taisījās pret Ģibeju karot.
Then they marched out for battle with the army of Benjamin, taking up their positions to attack Gibeah.
21 Tad Benjamina bērni izgāja no Ģibejas, un viņi tai dienā no Israēla apkāva divdesmit un divus tūkstošus.
But the Benjamites came out of Gibeah and slaughtered twenty-two thousand Israelites on the battlefield that day.
22 Bet tie ļaudis, Israēla vīri, stiprinājās un taisījās atkal karot tai vietā, kur tie pirmā dienā bija taisījušies.
But the Israelites encouraged one other to be confident, and they took up the same positions they had on the first day.
23 Un Israēla bērni nogāja un raudāja priekš Tā Kunga līdz vakaram un vaicāja To Kungu un sacīja: vai man atkal būs iet karā pret Benjamina, sava brāļa, bērniem? Tad Tas Kungs sacīja: ejat pret tiem.
The Israelites went and cried before the Lord until the evening and asked, “Should we go and attack the Benjamites again, our relatives?” “Go and attack them,” the Lord replied.
24 Tā Israēla bērni gāja pret Benjamina bērniem otrā dienā.
So the second day they advanced to attack the army of Benjamin.
25 Bet Benjamins tiem gāja pretī no Ģibejas otrā dienā un apkāva no Israēla bērniem vēl astoņpadsmit tūkstošus, kas visi bija zobenu vilcēji.
However, Benjamites came out of Gibeah once more and slaughtered eighteen thousand Israelites, all armed with swords.
26 Tad visi Israēla bērni un visi ļaudis nogāja un nāca uz Bēteli un raudāja, un palika tur priekš Tā Kunga un gavēja tai dienā līdz vakaram, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Tā Kunga priekšā.
Then all the Israelites and all their army went to Bethel, and sat crying there before the Lord. That day they fasted until evening and gave burnt offerings and friendship offerings to the Lord.
27 Un Israēla bērni vaicāja To Kungu, (jo tur tanīs dienās bija Dieva derības šķirsts,
The Israelites asked the Lord what to do. At that time the Ark of God's Agreement was kept there.
28 Un Pinehas, Ārona dēla, Eleazara, dēls stāvēja tanīs dienās priekš viņa) un sacīja: vai man vēl būs iet karā pret Benjamina, sava brāļa, bērniem, jeb vai man būs atstāties? Un Tas Kungs sacīja: ceļaties, jo rīt Es tos došu tavā rokā.
Phinehas, son of Eleazar and grandson of Aaron, was the priest. The Israelites asked the Lord, “Should go and we fight again against our relatives from Benjamin, or not?” “Yes, go! Tomorrow I will hand them over to you,” the Lord replied.
29 Tad Israēls lika kādiem apslēpties visapkārt pret Ģibeju.
Then the Israelites set up an ambush around Gibeah.
30 Un Israēla bērni nogāja trešā dienā pret Benjamina bērniem un taisījās pret Ģibeju, kā citām reizēm.
On the third day they took up the same positions they had as before.
31 Tad Benjamina bērni tiem ļaudīm izgāja pretī un nogāja no tās pilsētas nost un sāka kaut un durt tos ļaudis tā kā jau divreiz' uz tiem ceļiem, kur viens tek uz Bēteli un otrs uz Ģibeju laukā, kādus trīsdesmit vīrus no Israēla.
The Benjamites came out to attack them and were lured away from the town as they began to kill Israelites as they had before. Some thirty Israelites died on the battlefield and along the roads, the one that goes towards Bethel and the other that goes back towards Gibeah.
32 Tad Benjamina bērni sacīja: tie mūsu priekšā ir sakauti tā kā papriekš, bet Israēla bērni sacīja: bēgsim un nošķirsim tos no pilsētas uz tiem ceļiem.
“We're defeating them, just like before,” the Benjamites shouted. But the Israelites said, “Let's run away from them and lure them away from the town towards the roads.”
33 Tad visi Israēla vīri cēlās no savas vietas un nostājās BaālTamārā, tā līdz arī tie Israēlieši, kas bija paslēpušies, cēlās no savas vietas, no Ģibejas klajuma.
The main army of Israelites left where they were and took up positions at Baal-tamar, while those in the ambush west of Gibeah charged out to attack from where they had been hiding.
34 Un desmit tūkstoš vīri, izlasīti no visa Israēla, nāca no Ģibejas puses, un kaušanās bija briesmīga. Bet tie nezināja, ka nelaime tiem jau bija tuvu.
Ten thousand seasoned Israelite warriors attacked Gibeah, and the fighting was so intense the Benjamites didn't realize they were on the brink of disaster.
35 Tā Tas Kungs Benjaminu kāva Israēla priekšā, jo Israēla bērni tai dienā no Benjamina apkāva divdesmit piecus tūkstošus un simts vīrus, kas visi bija zobenu vilcēji.
So the Lord defeated Benjamin before Israel. That day the Israelites killed twenty-five thousand one hundred Benjamites, all armed with swords.
36 Proti Benjamina bērni redzēja, ka viņi tapa kauti; un Israēla bērni Benjaminiešiem atstāja to vietu, jo viņi paļāvās uz tiem, kam bija likuši paslēpties pret Ģibeju.
The Benjamites saw that they were defeated. The Israelites had fallen back before the Benjamites because they were confident the ambush they had put in place near Gibeah would be successful.
37 Un tie, kas bija paslēpušies, steidzās un izskrēja pret Ģibeju; tie, kas bija paslēpušies nāca un apkāva visu pilsētu ar zobena asmeni.
The men from the ambush raced to attack the town, and they killed everyone in it.
38 Un Israēla vīriem bija noruna ar tiem, kas bija paslēpušies, ka tiem bija uzkurt lielus dūmus un tos laist gaisā no pilsētas.
The agreement was that they would send up a great cloud of smoke to show the town had fallen.
39 Un Israēla vīri kaujā griezās atpakaļ, un Benjamins bija iesācis nokaut no Israēliešiem kādus trīsdesmit vīrus, tā ka viņi sacīja: tie ir pavisam kauti mūsu priekšā tā kā pirmā kaušanā.
The Israelite army turned to attack the Benjamites, who had already killed about thirty Israelites. The Benjamites were saying, “We're completely defeating them, just like the first battle!”
40 Tad dūmi no pilsētas sāka celties, kā dūmu stabs, un kad Benjamins skatījās atpakaļ, redzi, tad visa pilsēta liesmās cēlās pret debesi.
However, when the Israelites saw the columns of smoke rising heavenwards to form a great cloud over the whole of the town,
41 Un Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamina vīri iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka nelaime tiem bija uzkritusi.
they turned on their enemies. The Benjamites were horrified when they saw it and realized they were doomed.
42 Un tie atgriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet tā kaušanās tiem bija uz pēdām pakaļ, un tie no tām pilsētām tos apkāva savā vidū.
They turned and ran from the Israelites towards the desert, but the battle caught up with them, and the Israelites also killed those who left the towns on the way.
43 Un tie apstāja Benjaminu, dzinās tam pakaļ līdz Menukai, un tos samina līdz Ģibejai pret saules uzlēkšanu.
Chasing after the Benjamites, the Israelites surrounded them, easily overtaking them east of Gibeah.
44 Un no Benjamina krita astoņpadsmit tūkstoš vīri, šie visi bija stipri vīri.
Eighteen thousand Benjamites were killed, all of them courageous warriors.
45 Un viņi griezās un bēga uz tuksnesi, uz Rimona klinti; un tie viņiem pa tiem ceļiem pakaļ dzīdamies apkāva vēl piectūkstoš vīrus un tiem dzinās pakaļ līdz Ģidomam un no tiem nokāva vēl divtūkstoš vīrus.
Some of the Benjamites that were left ran towards Pomegranate Rock in the desert, and the Israelites killed another five thousand men on the way. They chased another group of Benjamites as far as Gidom and killed another thousand.
46 Un visi, kas no Benjamina tai dienā krita, bija divdesmit un piectūkstoš vīri, kas bija zobenu vilcēji un visi stipri vīri.
So that day twenty-five thousand Benjamite were killed, all armed with swords and all courageous warriors.
47 Bet sešsimt vīri griezās un bēga tuksnesī uz Rimona klinti, un palika pie Rimona klints četrus mēnešus.
There were six hundred who ran away to Pomegranate Rock in the desert and they stayed there four months.
48 Un Israēla bērni griezās atpakaļ pie Benjamina bērniem, un kāva tos ar zobena asmeni pilsētā, gan vīrus gan lopus un visu, kas tapa atrasts; tie arī visas pilsētas, ko atrada, sadedzināja ar uguni.
The Israelites went back into the territory of the Benjamites, and going from town to town, they killed everything: people, animals, everything they found. Then they burned down every town on their way.
