Jāņa Evaņg̒elijs 5

1 Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi.

O dalším židovském svátku se Ježíš zase vracel do Jeruzaléma.

2 Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas.

Ve městě nedaleko Ovčí brány je rybník zvaný Bethesda.

3 Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.

Podél jeho břehů leželi pod pěti podloubími nemocní, slepí a ochrnutí. Toužebně čekali na okamžik, kdy se hladina vody zčeří. Čas od času se to stávalo a lidé věřili, že kdo první vstoupí do vřídla, bude uzdraven, ať už trpí čímkoliv.

4 Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās tai dīķī un to ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.)

5 Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels.

Mezi postiženými ležel muž nemocný už třicet osm let.

6 Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: “Vai gribi tapt vesels?”

Když ho Ježíš uviděl a zjistil, že je už dlouho nemocen, zeptal se ho: „Chceš být zdráv?“

7 Tas neveselais Tam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet tai dīķī, kad tas ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.”

„Chci, Pane, ale nemohu, “odpověděl mu ubohý muž. „Sám se špatně pohybuji a nemám nikoho, kdo by mi pomohl v pravý čas do vřídla. Ať se namáhám, jak chci, pokaždé mě někdo předběhne.“

8 Jēzus uz to saka: “Celies, ņem savu gultu un ej.”

Ježíš mu řekl: „Vstaň, vezmi si své lehátko a choď.“

9 Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija svētdiena.

Muž se zvedl, sebral svoje věci a šel. Po nemoci nebylo ani památky.

10 Tad tie Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: “Svētdiena ir, tev nav brīv savu gultu nest.”

Protože se to stalo v sobotu, Židé napomínali uzdraveného: „Nesluší se, abys dnes něco nosil.“

11 Viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un ej.”

„Vím, “odpověděl. „Ale poručil mi to člověk, který mne uzdravil.“

12 Tad tie viņam vaicāja: “Kas ir Tas tāds cilvēks, kas tev sacījis: ņem savu gultu un ej?”

„A kdo to byl?“ptali se rozhořčeně Židé.

13 Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas Tas tāds esot; jo Jēzus bija atkāpies tai ļaužu pulkā, kas tai vietā bija.

To ovšem uzdravený nevěděl, protože se mu Ježíš ztratil v davu.

14 Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: “Raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek jo grūti.”

Později se setkali v chrámu. Ježíš mu řekl: „Važ si toho, že jsi zdráv. Už nehřeš, aby tě nepotkalo něco mnohem horšího.“

15 Tas cilvēks nogāja un tiem Jūdiem pasludināja, ka Jēzus Tas esot, kas viņu darījis veselu.

Muž běžel za Židy a oznámil jim, že ho uzdravil Ježíš.

16 Un tāpēc tie Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis svētdienā.

Židé začali na Ježíše dotírat, že ruší sobotní řád.

17 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Mans Tēvs strādā līdz šim, un Es arīdzan strādāju.”

Ježíš jim však řekl: „Můj Otec stále pracuje ve prospěch stvoření, proto ani já nemohu odpočívat.“

18 Tādēļ tie Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien svētdienu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam.

Ta slova Židé považovali za rouhání a rozhodli se, že Ježíše zabijí.

19 Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat.

Ježíš na jejich hrozby odpověděl: „Syn může opravdu dělat jen to, co vidí, že dělá jeho Otec. A činí to právě tak jako on. Vždyť

20 Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās.

Otec miluje svého Syna a ukazuje mu všechno, co sám koná. Budete žasnout nad ještě většími skutky.

21 Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams.

Tak jako Otec má moc nad životem a smrtí, tak i Syn vzkřísí k životu ty, které bude chtít.

22 Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam,

Vždyť ani Otec sám nikoho nesoudí, ale všechen soud předal Synovi,

23 Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis.

aby si ho všichni vážili a ctili ho stejně jako Otce. Kdo si neváží Syna, nemá úctu ani k Otci, který ho poslal.

24 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (aiōnios g166)

Ujišťuji vás, že každý, kdo přijímá moje slovo jako slovo Boha, má věčný život a unikl smrti při soudu. (aiōnios g166)

25 Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos.

Říkám vám podle pravdy, že začíná doba, kdy lidé uslyší hlas Božího Syna a kdo ho poslechne, bude žít,

26 Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša.

protože jako Otec je dárce života, tak i Syna pověřil, aby dával život.

27 Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Tas Cilvēka Dēls.

A také jedině jemu dal právo konat soud.

28 Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs

Jednou však k údivu všech budou muset všichni poslechnout jeho hlas

29 Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.

a povstat ze svých hrobů: ti, kteří uvěřili Synu, vstanou k věčnému životu, ti kteří ho za vrhli, vstanou k odsouzení.

30 Es neko nevaru darīt no Sevis paša; tā kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna; jo Es nemeklēju Savu prātu, bet Tā Tēva prātu, kas Mani sūtījis.

Já osobně nemohu udělat nic. Má vůle je totožná s vůlí Otce. Jak mi radí, tak soudím. Proto je můj soud spravedlivý.

31 Ja Es pats liecību dodu par Sevi, tad Mana liecība nav patiesīga.

Jistě by nepůsobilo věrohodně, kdybych sám dokazoval, že jsem Boží Syn.

32 Cits ir, kas liecību dod par Mani, un Es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko Viņš apliecina par Mani.

Já mám někoho, kdo by pro mne svědčil.

33 Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis.

Sami jste poslali k Janu Křtiteli a on vydal pravdivé svědectví.

34 Tomēr Es liecību neņemu no cilvēka, bet Es to saku, lai jūs topat pestīti.

Nemusím však stavět na lidském svědectví, ale připomínám to pro vaši záchranu.

35 Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaišumā.

Jan Křtitel zářil jako pochodeň a vy jste se radovali z jeho světla. Ale bylo to jen na čas.

36 Bet Man ir lielāka liecība nekā no Jāņa. Jo tie darbi, ko Tas Tēvs Man devis darīt, šie darbi, ko Es daru, liecību dod par Mani, ka Tas Tēvs Mani sūtījis.

Je tu ještě závažnější svědectví, a to jsou moje skutky.

37 Un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, pats liecību devis par Mani; jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa ģīmi redzējuši.

Otec mi je uložil, abych je vykonal. Vydal o mně svědectví i můj Otec, který mne poslal.

38 Un Viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs Tam neticat, ko Viņš sūtījis.

Ale vy jste jeho hlas nikdy neslyšeli a nemáte o něm ani zdá ní. Jeho slovo ve vás neutkvělo a tomu, kterého poslal, nevěříte.

39 Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani. (aiōnios g166)

Zkoumáte Písmo a domníváte se, že jeho plněním získáte věčný život. Ale i ono svědčí o mně. (aiōnios g166)

40 Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība.

Vy mne odmítáte a tak zavrhujete život.

41 Godu no cilvēkiem Es neņemu.

Nechci, abyste mi děkovali nebo mne chválili,

42 Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums.

vždyť já vás dobře znám a poznal jsem, že nemáte pravý vztah k Bohu.

43 Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet.

Přišel jsem k vám v Božím pověření a to vás dráždí. Kdybych přišel se svým vlastním programem, přijali byste mne s nadšením.

44 Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un to godu, kas ir no tā vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat?

Jak byste mi mohli uvěřit, když se chcete líbit lidem a ne Bohu.

45 Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši.

Nemyslete si, já na vás nebudu Otci žalovat. Na to stačí Mojžíšův zákon, na jehož plnění tolik spoléháte.

46 Jo ja jūs Mozum ticētu, tad jūs Man arīdzan ticētu; jo viņš ir rakstījis par Mani.

Kdybyste opravdu věřili Mojžíšovi, věřili byste i mně, protože on o mně psal.

47 Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs Maniem vārdiem ticēsiet?”

Když nevěříte jemu, jak byste mohli věřit mně.“