Ījaba 9

1 Ījabs atbildēja un sacīja:

A Jov odgovori i reèe:

2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?

Zaista, znam da je tako; jer kako bi mogao èovjek biti prav pred Bogom?

3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.

Ako bi se htio preti s njim, ne bi mu mogao odgovoriti od tisuæe na jednu.

4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?

Mudar je srcem i jak snagom; ko se je opro njemu i bio sreæan?

5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.

On premješta gore, da niko i ne opazi; prevraæa ih u gnjevu svom;

6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.

On kreæe zemlju s mjesta njezina da joj se stupovi drmaju;

7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.

On kad zaprijeti suncu, ne izlazi; on zapeèaæava zvijezde;

8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.

On razapinje nebo sam, i gazi po valima morskim;

9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.

On je naèinio zvijezde kola i štape i vlašiæe i druge jugu u dnu;

10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.

On èini stvari velike i neispitljive i divne, kojima nema broja.

11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.

Gle, ide mimo mene, a ja ne vidim; proðe, a ja ga ne opazim.

12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?

Gle, kad uhvati, ko æe ga nagnati da vrati? ko æe mu kazati: šta radiš?

13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.

Bog ne usteže gnjeva svojega, padaju poda nj oholi pomoænici.

14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?

A kako bih mu ja odgovarao i birao rijeèi protiv njega?

15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.

Da sam i prav, neæu mu se odgovoriti, valja da se molim sudiji svojemu.

16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.

Da ga zovem i da mi se odzove, još ne mogu vjerovati da je èuo glas moj.

17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.

Jer me je vihorom satro i zadao mi mnogo rana ni za što.

18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.

Ne da mi da odahnem, nego me siti grèinama.

19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?

Ako je na silu, gle, on je najsilniji; ako na sud, ko æe mi svjedoèiti?

20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.

Da se pravdam, moja æe me usta osuditi; da sam dobar, pokazaæe da sam nevaljao.

21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.

Ako sam dobar, neæu znati za to; omrzao mi je život moj.

22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.

Svejedno je; zato rekoh: i dobroga i bezbožnoga on potire.

23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.

Kad bi još ubio biè najedanput! ali se smije iskušavanju pravijeh.

24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?

Zemlja se daje u ruke bezbožniku; lice sudija njezinijeh zaklanja; ako ne on, da ko?

25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.

Ali dani moji biše brži od glasnika; pobjegoše, ne vidješe dobra.

26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.

Proðoše kao brze laðe, kao orao kad leti na hranu.

27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,

Ako reèem: zaboraviæu tužnjavu svoju, ostaviæu gnjev svoj i okrijepiæu se;

28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,

Strah me je od svijeh muka mojih, znam da me neæeš opravdati.

29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?

Biæu kriv; zašto bih se muèio uzalud?

30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,

Da se izmijem vodom šnježanicom, i da oèistim sapunom ruke svoje,

31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.

Tada æeš me zamoèiti u jamu da se gade na me moje haljine.

32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.

Jer nije èovjek kao ja da mu odgovaram, da idem s njim na sud;

33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.

Niti ima meðu nama kmeta da bi stavio ruku svoju meðu nas dvojicu.

34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -

Neka odmakne od mene prut svoj, i strah njegov neka me ne straši;

35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.

Tada æu govoriti, i neæu ga se bojati; jer ovako ne znam za sebe.