< Ījaba 7 >

1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Milicia es la vida del hombre sobre la tierra; como los del jornalero son sus días.
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
Como el siervo suspira por la sombra, y como el jornalero espera su salario;
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
así heredé meses de calamidad, y noches de dolor me tocaron en suerte.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
Si me acuesto, digo: “¿Cuándo me levantaré?” Mas la noche es larga, y me canso, dándome vuelta hasta el alba.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
Mi carne está cubierta de gusanos y de una costra de barro; mi piel se rompe y se deshace.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
Mis días pasan más ligeros que la lanzadera, y desaparecen sin esperanza.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Acuérdate de que mi vida es un soplo; mis ojos ya no verán la felicidad.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
No me verá más el ojo del que ahora me ve; apenas tus ojos me ven, y ya no subsisto.
9 Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
La nube se disipa y pasa; así no sube más el que desciende al sepulcro. (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
No volverá más a su casa, ni le reconocerá su lugar.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Por eso, no refrenaré mi lengua, hablaré en la angustia de mi espíritu, me quejaré en la amargura de mi alma.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
¿Soy yo el mar, o algún monstruo marino, para que me tengas encerrado con guardias?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
Cuando digo: Mi lecho me consolará, mi cama aliviará mi pesar,
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
entonces me aterras con sueños, y me espantas con visiones.
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
Por eso prefiero ser ahogado, deseo la muerte para estos mis huesos.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
Tengo asco; no quiero vivir más; déjame, ya que mi vida es un soplo.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
¿Qué es el hombre, para que tanto le estimes, y fijes en él tu atención,
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
para que le visites cada mañana, y a cada momento le pruebes?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
¿Cuándo cesarás de mirarme, y me das tiempo para tragar mi saliva?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
Si he pecado, ¿qué te he hecho con eso, oh Guardador de los hombres? ¿Por qué me pones por blanco a mí, que soy una carga para mí mismo?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
¿Por qué no perdonas mi pecado ni borras mi iniquidad? Pues pronto me dormiré en el polvo; y si me buscas, ya no existiré.”

< Ījaba 7 >