< Ījaba 7 >

1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Por acaso o ser humano não tem um trabalho duro sobre a terra, e não são seus dias como os dias de um assalariado?
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
Como o servo suspira pela sombra, e como o assalariado espera por seu pagamento,
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
Assim também me deram por herança meses inúteis, e me prepararam noites de sofrimento.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
Quando eu me deito, pergunto: Quando me levantarei? Mas a noite se prolonga, e me canso de me virar [na cama] até o amanhecer.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
Minha carne está coberta de vermes e de crostas de pó; meu pele está rachada e horrível.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
Meus dias são mais rápidos que a lançadeira do tecelão, e perecem sem esperança.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Lembra-te que minha vida é um sopro; meus olhos não voltarão a ver o bem.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
Os olhos dos que me veem não me verão mais; teus olhos estarão sobre mim, porém deixarei de existir.
9 Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
A nuvem se esvaece, e passa; assim também quem desce ao Xeol nunca voltará a subir. (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
Nunca mais voltará à sua casa, nem seu lugar o conhecerá.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Por isso eu não calarei minha boca; falarei na angústia do meu espírito, e me queixarei na amargura de minha alma.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Por acaso sou eu o mar, ou um monstro marinho, para que me ponhas guarda?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
Quando eu digo: Minha cama me consolará; meu leito aliviará minhas queixa,
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
Então tu me espantas com sonhos, e me assombras com visões.
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
Por isso minha alma preferia a asfixia [e] a morte, mais que meus ossos.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
Odeio [a minha vida]; não viverei para sempre; deixa-me, pois que meus dias são inúteis.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
O que é o ser humano, para que tanto o estimes, e ponhas sobre ele teu coração,
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
E o visites a cada manhã, e a cada momento o proves?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
Até quando não me deixarás, nem me liberarás até que eu engula minha saliva?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
Se pequei, o eu que te fiz, ó Guarda dos homens? Por que me fizeste de alvo de dardos, para que eu seja pesado para mim mesmo?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
E por que não perdoas minha transgressão, e tiras minha maldade? Porque agora dormirei no pó, e me buscarás de manhã, porém não mais existirei.

< Ījaba 7 >