Ījaba 7
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Ja, mannen hev ein strid på jordi; hans dagar gjeng som leigedagar.
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
Som trælen lengtar etter skugge, og leigekar på løni ventar,
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
so fekk eg månader av vonbrot og næter fulle utav møda.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
Eg segjer når eg gjeng til kvile: «Når skal eg atter standa upp?» Og kvelden vert so lang, so lang: Eg ligg uroleg alt til dagsprett.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
Og makk og sår min likam dekkjer, og hudi skorpnar og bryt upp att.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
Mi tid fer snøggar’ enn ein skutel, og ho kverv utan nokor von.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Hugs på: mitt liv er som ein pust; mitt auga ser’kje lukka meir.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
Snart er eg løynd for alle augo; du fåfengt stirer etter meg.
Som skyi framum fer og kverv, so ingen att frå helheim vender, (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
snur ei attende til sitt hus; hans heimstad kjenner han’kje meir.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Difor vil’kje munnen stagga, men tala i min djupe hugverk og klaga i mi sjælenaud.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Er eg eit hav, er eg ein drake, med di du vaktar so på meg?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
Eg tenkjer: «Lægjet skal meg lindra, og sengi letta suti mi» -
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
då skræmer du meg upp med draumar, og støkkjer meg med ville syner,
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
so at eg heller ville kjøvast, ja døy, enn vera slik ei beingrind.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
D’er nok! Eg liver ikkje æveleg; Haldt upp! Mitt liv er som ein pust.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
Kva er ein mann, at du han vyrder og retter tanken din på honom,
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
heimsøkjer honom kvar ein morgon, ransakar honom kvar ei stund?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
Når tek du frå meg auga ditt? Meg slepper med eg svelgjar råken?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
Hev eg gjort synd, kva gjer eg deg, du som på mannen vaktar stødt? Kvi hev du meg til skiva valt? So eg hev vorte meg ei byrd?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
Kvi gjev du ikkje syndi til? Kvi ansar du på mine brot? No sig eg snart i moldi ned; og leitar du, so er eg burte.»
