Ījaba 7
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Is there not a warfare to man on earth? And as the days of an hireling his days?
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
As a servant desireth the shadow, And as a hireling expecteth his wage,
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
So I have been caused to inherit months of vanity, And nights of misery they numbered to me.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
If I lay down then I said, 'When do I rise!' And evening hath been measured, And I have been full of tossings till dawn.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
Clothed hath been my flesh [with] worms, And a clod of dust, My skin hath been shrivelled and is loathsome,
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
My days swifter than a weaving machine, And they are consumed without hope.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Remember Thou that my life [is] a breath, Mine eye turneth not back to see good.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
The eye of my beholder beholdeth me not. Thine eyes [are] upon me — and I am not.
Consumed hath been a cloud, and it goeth, So he who is going down to Sheol cometh not up. (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
He turneth not again to his house, Nor doth his place discern him again.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Also I — I withhold not my mouth — I speak in the distress of my spirit, I talk in the bitterness of my soul.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
A sea -[monster] am I, or a dragon, That thou settest over me a guard?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
When I said, 'My bed doth comfort me,' He taketh away in my talking my couch.
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
And thou hast affrighted me with dreams, And from visions thou terrifiest me,
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
And my soul chooseth strangling, Death rather than my bones.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
I have wasted away — not to the age do I live. Cease from me, for my days [are] vanity.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
What [is] man that Thou dost magnify him? And that Thou settest unto him Thy heart?
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
And inspectest him in the mornings, In the evenings dost try him?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
How long dost Thou not look from me? Thou dost not desist till I swallow my spittle.
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
I have sinned, what do I to Thee, O watcher of man? Why hast Thou set me for a mark to Thee, And I am for a burden to myself — and what?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
Thou dost not take away my transgression, And cause to pass away mine iniquity, Because now, for dust I lie down: And Thou hast sought me — and I am not!
