Ījaba 6
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Respondens autem Iob, dixit:
2 Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu!
Utinam appenderentur peccata mea, quibus iram merui: et calamitas, quam patior, in statera.
3 Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.
Quasi arena maris hæc gravior appareret: unde et verba mea dolore sunt plena:
4 Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.
Quia sagittæ Domini in me sunt, quarum indignatio ebibit spiritum meum, et terrores Domini militant contra me.
5 Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība?
Numquid rugiet onager cum habuerit herbam? aut mugiet bos cum ante præsepe plenum steterit?
6 Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?
Aut poterit comedi insulsum, quod non est sale conditum? aut potest aliquis gustare, quod gustatum affert mortem?
7 Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.
Quæ prius nolebat tangere anima mea, nunc præ angustia, cibi mei sunt.
8 Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,
Quis det ut veniat petitio mea: et quod expecto, tribuat mihi Deus?
9 Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu!
Et qui cœpit, ipse me conterat: solvat manum suam, et succidat me?
10 Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus.
Et hæc mihi sit consolatio ut affligens me dolore, non parcat, nec contradicam sermonibus Sancti.
11 Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?
Quæ est enim fortitudo mea ut sustineam? aut quis finis meus, ut patienter agam?
12 Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?
Nec fortitudo lapidum fortitudo mea, nec caro mea ænea est.
13 Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam?
Ecce, non est auxilium mihi in me, et necessarii quoque mei recesserunt a me.
14 Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet.
Qui tollit ab amico suo misericordiam, timorem Domini derelinquit.
15 Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek;
Fratres mei præterierunt me, sicut torrens qui raptim transit in convallibus.
16 Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, -
Qui timent pruinam, irruet super eos nix.
17 Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas.
Tempore, quo fuerint dissipati, peribunt: et ut incaluerit, solventur de loco suo.
18 Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.
Involutæ sunt semitæ gressuum eorum: ambulabunt in vacuum, et peribunt.
19 Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji.
Considerate semitas Thema, itinera Saba, et expectate paulisper.
20 Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.
Confusi sunt, quia speravi: venerunt quoque usque ad me, et pudore cooperti sunt.
21 Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.
Nunc venistis: et modo videntes plagam meam timetis.
22 Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?
Numquid dixi: Afferte mihi, et de substantia vestra donate mihi?
23 Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?
Vel, Liberate me de manu hostis, et de manu robustorum eruite me?
24 Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.
Docete me, et ego tacebo: et siquid forte ignoravi, instruite me.
25 Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana;
Quare detraxistis sermonibus veritatis, cum e vobis nullus sit qui possit arguere me?
26 Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi.
Ad increpandum tantum eloquia concinnatis, et in ventum verba profertis.
27 Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam.
Super pupillum irruitis, et subvertere nitimini amicum vestrum.
28 Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.
Verumtamen quod cœpistis explete: præbete aurem, et videte an mentiar.
29 Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.
Respondete obsecro absque contentione: et loquentes id quod iustum est, iudicate.
30 Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība?
Et non invenietis in lingua mea iniquitatem, nec in faucibus meis stultitia personabit.
