Ījaba 41

1 Vai tu levijatanu vari ķert ar makšķeri, jeb viņa mēli ar dziļi iemestu virvi?

Zar loviš Levijatana udicom? Zar ćeš mu jezik zažvalit' užetom?

2 Vai tu viņam riņķi māki likt nāsīs un ar asmeni izdurt viņa žaunas?

Zar mu nozdrve trskom probost' možeš ili mu kukom probiti vilicu?

3 Vai tu domā, ka tas tevis daudz lūgsies un labus vārdus uz tevi runās?

Hoće li te on preklinjat' za milost, hoće li s tobom blago govoriti?

4 Vai viņš derēs derību ar tevi, ka tu viņu vari ņemt par mūžīgu vergu?

I zar će s tobom savez on sklopiti da sveg života tebi sluga bude?

5 Vai tu ar viņu varēsi spēlēties kā ar putniņu, jeb viņu saistīsi savām meitām?

Hoćeš li se s njim k'o s pticom poigrat' i vezat' ga da kćeri razveseliš?

6 Vai zvejnieku biedrībā viņu pārdod, vai viņu izdala pircējiem?

Hoće li se za nj cjenkati ribari, među sobom podijelit' ga trgovci?

7 Vai tu viņa ādu vari piedurt pilnu ar šķēpiem, jeb viņa galvu ar žebērkļiem?

Možeš li kopljem njemu kožu izbost ili glavu mu probiti ostima?

8 Kad tu savu roku viņam pieliksi, tad pieminēsi, kāds tas karš, un vairs to nedarīsi.

Podigni de ruku svoju na njega: za boj se spremi - bit će ti posljednji!

9 Redzi, tāda cerība ir velti; jau viņu ieraugot krīt gar zemi.

Zalud je nadu u njega gojiti, na pogled njegov čovjek već pogiba.

10 Neviens nav tik drošs, viņu kaitināt, - kas tad būtu, kas Man varētu celties pretim?

Junaka nema da njega razdraži, tko će mu se u lice suprotstavit'?

11 Kas Man ko laba papriekš darījis, ka Man to bija atmaksāt? Kas ir apakš visām debesīm, tas Man pieder.

Tko se sukobi s njim i živ ostade? Pod nebesima tog čovjeka nema!

12 Un lai vēl pieminu viņa locekļus, stiprumu un viņa vareno augumu.

Prešutjet neću njegove udove, ni silnu snagu, ni ljepotu stasa.

13 Kas drīkstētu viņa bruņas atsegt, kas līst viņa zobu starpā?

Tko mu smije razodjenut' odjeću, tko li kroz dvostruk prodrijeti mu oklop?

14 Kas viņa vaiga žokļus var atplēst? Ap viņa zobiem ir briesmas.

Tko će mu ralje rastvorit' dvokrilne kad strah vlada oko zubi njegovih?

15 Lepni ir viņa bruņu zvīņas, cieti kā ar zieģeli saspiesti kopā.

Hrbat mu je od ljuskavih štitova, zapečaćenih pečatom kamenim.

16 Viens tik tuvu pie otra, ka ne vējš netiek starpā.

Jedni uz druge tako se sljubiše da među njima dah ne bi prošao.

17 Tie līp viens pie otra, un turas kopā, ka nešķiras.

Tako su čvrsto slijepljeni zajedno: priljubljeni, razdvojit' se ne mogu.

18 Viņš šķauda ugunis, un viņa acis ir kā rīta blāzmas stari.

Kad kihne, svjetlost iz njega zapršti, poput zorinih vjeđa oči su mu.

19 No viņa mutes šaujās ugunis, degošas dzirksteles no tās izlec.

Zublje plamsaju iz njegovih ralja, iskre ognjene iz njih se prosiplju.

20 No viņa nāsīm iziet dūmi kā no verdoša poda un katla.

Iz nozdrva mu sukljaju dimovi kao iz kotla što kipi na vatri.

21 Viņa dvaša varētu iededzināt ogles, un liesmas iziet no viņa mutes.

Dah bi njegov zapalio ugljevlje, jer mu iz ralja plamenovi suču.

22 Viņa kakls ir visai stiprs, un viņa priekšā lec bailes.

U šiji leži sva snaga njegova, a ispred njega užas se prostire.

23 Viņa miesas locekļi kā sakalti, tie turas cieti kopā, ka nevar kustināt.

Kad se ispravi, zastrepe valovi i prema morskoj uzmiču pučini.

24 Viņa sirds ir cieta kā akmens un cieta kā apakšējais dzirnu akmens.

Poput pećine srce mu je tvrdo, poput mlinskoga kamena otporno.

25 Kad viņš ceļas, tad stiprie izbīstas, no bailēm tie paģībst.

Pregibi tusta mesa srasli su mu, čvrsti su kao da su saliveni.

26 Kad viņam cērt ar zobenu, tas nekož, nedz šķēps, ne bulta, ne žebērklis.

Zgodi li ga mač, od njeg se odbije, tako i koplje, sulica i strijela.

27 Dzelzs priekš viņa kā salmi, un varš kā sapraulējis koks.

Poput slame je za njega željezo, mjed je k'o drvo iscrvotočeno.

28 Bulta viņu neaiztrieks; lingas akmeņi viņam ir kā pelus.

On ne uzmiče od strelice s luka, stijenje iz praćke na nj k'o pljeva pada.

29 Lielas bozes viņam ir kā pelus, viņš smejas, kad šķēps svelpj.

K'o slamčica je toljaga za njega, koplju se smije kad zazviždi nad njim.

30 Viņa pavēderē asi kasīkļi, un kā ar ecešām viņš brauc pa dubļiem.

Crepovlje oštro ima na trbuhu i blato njime ore k'o drljačom.

31 Viņš dara, ka dziļumi verd kā pods, un sajauc jūru kā zalves virumu.

Pod njim vrtlog sav k'o lonac uskipi, uspjeni more k'o pomast u kotlu.

32 Kur viņš gājis ceļš spīd; tie ūdens viļņi ir kā sudraboti.

Za sobom svijetlu ostavlja on brazdu, regbi, bijelo runo bezdan prekriva.

33 Virs zemes cits viņam nav līdzinājams, viņš tāds radīts, ka nebīstas.

Ništa slično na zemlji ne postoji i niti je tko tako neustrašiv.

34 Viss, kas ir augsts, viņam nav nekas; viņš visu lepno zvēru ķēniņš.

I na najviše on s visoka gleda, kralj je svakome, i najponosnijim.”