Ījaba 19

1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

A Jov odgovori i reèe:

2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?

Dokle æete muèiti dušu moju i satirati me rijeèima?

3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.

Veæ ste me deset puta naružili; nije vas stid što tako navaljujete na me?

4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.

Ali ako sam doista pogriješio, pogrješka æe moja ostati kod mene.

5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?

Ako li se još hoæete da dižete na me i da me korite mojom sramotom,

6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.

Onda znajte da me je Bog oborio i mrežu svoju razapeo oko mene.

7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.

Eto, vièem na nepravdu, ali se ne slušam; vapijem, ali nema suda.

8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.

Zagradio je put moj da ne mogu proæi; na staze moje metnuo je mrak.

9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.

Svukao je s mene slavu moju i skinuo vijenac s glave moje.

10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.

Porušio me je otsvuda, da me nema; i kao drvo išèupao je nadanje moje.

11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.

Raspalio se na me gnjev njegov, i uzeo me je meðu neprijatelje svoje.

12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.

Vojske njegove doðoše sve zajedno i nasuše sebi put k meni, i stadoše u oko okolo šatora mojega.

13 Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.

Braæu moju udaljio je od mene, i znanci moji tuðe se od mene.

14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.

Bližnji moji ostaviše me, i znanci moji zaboraviše me.

15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.

Domašnji moji i moje sluškinje gledaju me kao tuðina; stranac sam u oèima njihovijem.

16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.

Zovem slugu svojega, a on se ne odziva, a molim ga ustima svojim.

17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.

Dah je moj mrzak ženi mojoj, a preklinjem je sinovima utrobe svoje.

18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.

Ni djeca ne haju za me; kad ustanem, ruže me.

19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.

Mrzak sam svjema najvjernijim svojim, i koje ljubljah postaše mi protivnici.

20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.

Za kožu moju kao za meso moje prionuše kosti moje; jedva osta koža oko zuba mojih.

21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.

Smilujte se na me, smilujte se na me, prijatelji moji, jer se ruka Božija dotakla mene.

22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?

Zašto me gonite kao Bog, i mesa mojega ne možete da se nasitite?

23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!

O kad bi se napisale rijeèi moje! kad bi se stavile u knjigu!

24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.

Pisaljkom gvozdenom i olovom na kamenu za vjeèni spomen kad bi se urezale!

25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.

Ali znam da je živ moj iskupitelj, i na pošljedak da æe stati nad prahom.

26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.

I ako se ova koža moja i rašèini, opet æu u tijelu svom vidjeti Boga.

27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.

Ja isti vidjeæu ga, i oèi moje gledaæe ga, a ne drugi. A bubrega mojih nestaje u meni.

28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:

Nego bi trebalo da reèete: zašto ga gonimo? kad je korijen besjede u meni.

29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.

Bojte se maèa; jer je maè osveta za bezakonje; i znajte da ima sud.