Ījaba 14
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
Nongpata mah tapen ih kami loe nawnetta hing nathung raihaih hoiah koi.
2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
Anih loe apawk baktiah ampha tahang moe, azaem roep; tahlip baktiah cawnh, cak poe ai.
3 Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
To baktih hmuen pongah mik na padai moe, lokcaekhaih hmaa ah nang caeh haih han maw?
4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
Mi mah maw kaciim ai thung hoiah kaciim hmuen to sin thai tih? Mi mah doeh sin thai mak ai.
5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
Kami ih aninawk to kroek moe, khrah nazetto maw oh pae vop, tiah na panoek pae pongah, anih mah poeng thai han ai ah ramri to na sak pae.
6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
Toksak han tlai ih kami baktiah, angmah ih aninawk boeng khoek to, angmah koeh ah oh hanah, anih to angqoi taak ah.
7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
Thing loe pakhruk cadoeh, tadok tacawt let ueloe, tanghang kangtha tacawt let tih, tiah oep han oh.
8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
Long thung ih tangzuun loe mitong boeh pongah, long ah akung dueh cadoeh,
9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
tui hmui hoiah tadok let ueloe, thingkung kanawk baktiah tanghang tacawt let tih.
10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
Toe kami loe duek moe, qong ving; ue, a hinghaih boeng pacoengah loe naa ah maw om vop tih?
11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
Tuipui tui loe anghmat moe, vacong tui doeh kaang king baktih toengah,
12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
kami loe angsong moe, angthawk let ai boeh; vannawk anghmaa ai karoek to anglawt mak ai, a iihhaih ahmuen hoi angthawk mak ai boeh.
13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
Aw taprong thungah na hawk ah, palung na phuihaih dip ai karoek to, tamquta hoi na hawk ah! Kai pahnet han ai ah, ka oh han ih atue to na khaek pae ah. (Sheol h7585)
14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
Kami loe duek pacoengah hing let tih maw? Karai toksakhaih aninawk loe sawk parai cadoeh, kam khraihaih atue pha ai karoek to ka zing han.
15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
Nang kawk naah, kang pathim pae han; na ban hoi sak ih hmuen to na koeh.
16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
Vaihi loe ka khok tangkannawk to na kroek moe, ka zaehaih to na khen ai boeh.
17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
Ka sakpazaehaih loe pasah thungah catui ka daeng boeh moe, ka zaehaih nang kraeng pae hmoek boeh.
18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
Tanim thaih mae loe anghmat boeh moe, lungsong doeh a ohhaih ahmuen hoiah angthuih ving boeh.
19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
Tuinawk mah thlung to maawtsak moe, tui tha mah long to takhawh baktih toengah, kami oephaih to nam rosak.
20 Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
Kami to na pazawk poe, anih loe anghmat ving boeh; anih ih mikhmai to nam khraisak moe, kalah bangah na patoeh ving.
21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
A capanawk mah pakoehhaih hnu o cadoeh, anih mah panoek ai boeh; nihcae atlim ah krah o cadoeh, anih mah panoek pae ai boeh.
22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
Toe anih ih ngan to naa ueloe, a hinghaih palungsae tih, tiah a naa.
