Jeremijas 3

1 Un Viņš saka: kad vīrs atstumj savu sievu, un tā aiziet no viņa un ņem citu vīru, vai tas viņu atkal drīkst pieņemt? Vai tāda zeme netaptu ļoti sagānīta? Bet tu ar daudz drauģeļiem esi maucību dzinusi un griezies atkal pie Manis, saka Tas Kungs.

“ʻOku nau pehē, ‘Kapau ʻe tukuange ʻe ha tangata ʻa hono uaifi, pea te ne ʻalu ʻiate ia, pea mali mo e tangata kehe, te ne toe haʻu kiate ia?’ ʻIkai ʻoku ʻuli lahi ai ʻae fonua ko ia? Ka kuo ke fai angahala mo e mamana tokolahi: ka ʻoku kei pehē, ʻe Sihova, Tafoki mai kiate au.

2 Pacel savas acis uz tiem elku kalniem un skaties: kur tu neesi tapusi apsmieta! Tu viņu dēļ esi ceļmalā sēdējusi kā Arābs tuksnesī; tā tu zemi esi sagānījusi ar savu maucību un ar savu blēdību.

“Hanga hake ho mata ki he ngaahi potu māʻolunga, pea vakai ha potu naʻe ʻikai te ke angahala ai. Kuo ke tatali kiate kinautolu ʻi he ngaahi hala, ʻo hangē ko e ʻAlepea ʻi he toafa; kuo ke fakaʻuliʻi ʻae fonua ʻi hoʻo angahala, mo hoʻo fai kovi.

3 Tādēļ agrais lietus top aizturēts, un vēlais lietus nenāk. Bet tev ir maukas piere, tu negribi kaunēties.

Ko ia kuo taʻofi ai ʻae ʻuha tuʻu mo tō, pea naʻe ʻikai ai ʻae ʻuha mui; kuo ke maʻu ʻae foʻi laʻē ʻoe fefine angahala, pea ko ia ʻoku ʻikai te ke mā ai.

4 Un taču no šī laika tu Mani piesauci: mans Tēvs! Tu esi manas jaunības draugs!

‌ʻE ʻikai te ke tangi pehē mai kiate au ʻo fai mei he ʻaho ni, ‘Ko ʻeku tamai koe, ko hoku fakahinohino ʻi heʻeku siʻi?’

5 Vai Viņš vienmēr dusmosies, vai Viņš bardzību turēs mūžīgi? Redzi, tā tu runā un dari ļaunu cik spēdama.

“‘Pea ʻe maʻu ʻa hono houhau ʻo taʻengata?’ Te ne kuku maʻu ia ʻo aʻu ki he ngataʻanga? Vakai, kuo ke lea mo fai ʻae ngaahi meʻa kovi ʻo hangē ko hoʻo faʻa fai.”

6 Un Tas Kungs sacīja uz mani ķēniņa Josijas dienās: Vai esi redzējis, ko Israēla cilts atkāpdamās darījusi? Viņa gāja uz ikkatru elka kalnu un apakš visiem zaļiem kokiem un tur maukoja.

Pea naʻe pehē foki ʻe Sihova kiate au ʻi he ngaahi ʻaho ʻo Siosaia ko e tuʻi, “Kuo ke mamata ʻaia kuo fai ʻe ʻIsileli fakaholomui? kuo ne ʻalu hake ki he ngaahi moʻunga māʻolunga kotoa pē, pea fai angahala, ʻi he lolo ʻakau mata kotoa pē.

7 Un Es sacīju, kad tā visu to bija darījusi, atgriezies pie Manis; bet tā neatgriezās; un to redzēja viņas māsa, tā neuzticīgā Jūda cilts.

Pea hili ʻene fai ʻae ngaahi meʻa ni kotoa pē, naʻaku pehē, ‘Ke ke tafoki kiate au.’ Ka naʻe ʻikai te ne tafoki. Pea naʻe mamata ki ai ʻa hono tokoua kākā ko Siuta.

8 Un Es redzēju, lai gan Es tādēļ, ka tā pārkāpēja Israēla cilts laulību bija pārlauzusi, viņu biju atstājis un tai devis šķiršanās grāmatu, ka tomēr viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, nebijās, bet nogāja un dzina pati arīdzan maucību.

Pe ne u mamata, ʻi heʻeku tukuange ʻa ʻIsileli fakaholomui pea u ʻatu kiate ia ʻae tohi fakamavae, ko e meʻa ʻi heʻene ngaahi fai hala, ka naʻe ʻikai ke manavahē ai ʻa hono tokoua kākā ko Siuta, ka naʻa ne toe ʻalu mo ia ʻo fai angahala foki.

9 Un ar savas maucības slavu tā ir sagānījusi zemi, jo tā lauza laulību ar akmeņiem un kokiem.

Pea ko e meʻa ʻi he ongoongo ʻo ʻene feʻauaki naʻe ʻuliʻi ai ʻae fonua, ʻo ne fai angahala mo e ngaahi maka, pea mo e ngaahi ʻakau.

10 Un pie visa tā arī viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, pie Manis nav atgriezusies no visas savas sirds, bet ar viltu, saka Tas Kungs.

Ka ʻoku pehē ʻe Sihova, naʻe ʻikai ʻaupito tafoki kiate au ʻaki hono loto kotoa ʻa hono tokoua kākā ko Siuta, ka naʻa ne kākā ai pe.”

11 Un Tas Kungs sacīja uz mani: Israēla cilts, tā atkāpēja, izturas taisnāki, nekā neuzticīgā Jūda cilts.

Pea naʻe pehē ʻe Sihova kiate au, “Ko ʻIsileli fakaholomui kuo ne fakatonuhia ʻe ia ia ʻo lahi hake ʻia Siuta kākā.”

12 Ej un sauc šos vārdus pret ziemeļa pusi un saki: atgriezies, Israēla cilts, tu atkāpēja, saka Tas Kungs, tad Es Savu dusmību negriezīšu uz tevi. Jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmoties.

ʻAlu ʻo fakahā ʻae ngaahi lea ni ki he potu tokelau, ʻo pehē, ʻoku pehē ʻe Sihova, ‘Tafoki mai, ʻa koe ko ʻIsileli fakaholomui; pea te u fakaafe ʻeku houhau meiate kimoutolu:’ he, ʻoku pehē ʻe Sihova, ‘ʻOku ou ʻaloʻofa, pea ʻe ʻikai te u fakatolonga taʻengata hoku houhau.

13 Atzīsti tikai savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu, un šurp turp esi skraidījusi pie svešiem, apakš ikkatra zaļa koka, bet Manai balsij jūs neesat paklausījuši, saka Tas Kungs.

Ke vete pe hoʻo hia, ʻaia kuo ke fai kia Sihova ko ho ʻOtua, pea mo e fakaʻuli ʻa hoʻo ʻulungāanga mo e kau muli ʻi he lolo ʻakau mata kotoa pē,’ pea ʻoku pehē ʻe Sihova, naʻe ʻikai te mou talangofua ki hoku leʻo.”

14 Atgriežaties, atkāpēji bērni, saka Tas Kungs, - jo Es jūs esmu precējis un jūs uzņemšu, vienu no pilsētas un divas no cilts, un Es jūs vedīšu uz Ciānu.

‌ʻOku pehē ʻe Sihova, “ʻE fānau fakaholomui tafoki mai; he kuo u fakamaau mo kimoutolu: pea te u toʻo ʻakimoutolu ko e taki tokotaha ʻi ha kolo, pea mo e toko ua ʻi ha faʻahinga, pea te u ʻomi ʻakimoutolu ki Saione.

15 Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, un tie jūs ganīs ar ziņu un prātu.

Pea te u foaki kiate kimoutolu ʻae kau tauhi ʻo hangē ko hoku loto, pea te nau fafanga ʻaki ʻakimoutolu ʻae poto mo e ʻilo.

16 Un notiks, kad jūs vairosities un būsiet auglīgi tai zemē tanīs dienās, saka Tas Kungs, tad vairs nesacīs: „Tā Kunga derības šķirsts“un tas arī vairs prātā nenāks un to arī vairs nepieminēs nedz meklēs nedz to atkal uztaisīs.

Pea ʻe hoko ʻi he ngaahi ʻaho ko ia, ʻoka mou ka tupu ʻo tokolahi ʻi he fonua,” ʻoku pehē ʻe Sihova, “ʻE ʻikai te nau toe pehē, ‘Ko e puha ʻoe fuakava ʻo Sihova;’ pea ʻe ʻikai hoko ia ki honau loto: pea ʻe ʻikai te nau manatu ki ai pe ʻaʻahi ki ai; pea ʻe ʻikai toe ngaohi ia.

17 Tanī laikā Jeruzāleme taps nosaukta: „Tā Kunga goda krēsls“, un pie viņas visi pagāni taps sapulcināti, tādēļ ka Tā Kunga vārds ir Jeruzālemē; un tie nestaigās vairs pēc savas niknās sirds domām.

Pea ʻi he ngaahi ʻaho ko ia te nau ui ʻa Selūsalema ‘Ko e ʻafioʻanga ʻo Sihova;’ pea ʻe fakataha ʻae kakai kotoa pē ki ai, ki Selūsalema, ki he huafa ʻo Sihova: pea ʻe ʻikai te nau toe muimui ki he fakakaukau kovi ʻa honau loto.

18 Tanīs dienās Jūda nams ies pie Israēla nama, un tie nāks kopā no ziemeļu zemes uz to zemi, ko es jūsu tēviem esmu devis par mantību.

‌ʻE haʻu ʻae fale ʻo Siuta ʻi he ngaahi ʻaho ko ia ʻo ʻaʻeva mo e fale ʻo ʻIsileli, pea te na omi fakataha mei he fonua ʻi he tokelau ki he fonua ʻaia kuo u foaki ko e tofiʻa ki hoʻomou ngaahi tamai.

19 Es gan sacīju: kā Es tevi stādīšu starp tiem bērniem un tev došu jauku zemi, visglītāko mantību starp tautu glītumiem! Un sacīju: „Mans Tēvs!“jūs Mani sauksiet un no Manis neatkāpsities.

“Pea naʻaku pehē, ‘ʻE fēfē ʻeku fakataha koe mo e fonua, pea foaki kiate koe ʻae fonua lelei, mo e tofiʻa lelei ʻoe kakai tokolahi?’ Pea naʻaku pehē, Ke ke ui au, “Ko hoʻo Tamai;” pea ʻe ʻikai te ke tafoki meiate au.”

20 Patiesi, tā kā sieva savam draugam ir neuzticīga, tā jūs esat bijuši neuzticīgi pret Mani, jūs no Israēla nama, saka Tas Kungs.

ʻOku pehē ʻe Sihova, “ʻE fale ʻo ʻIsileli, ko e moʻoni kuo mou fai kākā kiate au, ʻo hangē ko e fefine kākā kuo liʻaki hono husepāniti.”

21 Balss taps dzirdēta uz kalniem, Israēla bērnu raudāšana un žēlošanās, ka tie pārgrozījuši savu ceļu un aizmirsuši To Kungu, savu Dievu.

Naʻe ongoʻi ʻae leʻo ʻi he ngaahi potu māʻolunga, ko e tangi mo e tangilāulau ʻae fānau ʻa ʻIsileli: he kuo nau fakakoviʻi honau hala, pea kuo nau fakangalongaloʻi ʻa Sihova ko honau ʻOtua.

22 Atgriežaties, atkāpēji bērni, Es jūsu atkāpšanos dziedināšu. Redzi, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs.

‌ʻAe fānau fakaholomui, mou tafoki, pea te u fakamoʻui hoʻomou fakaholomui. “Vakai, ʻoku mau haʻu kiate koe; he ko koe ko Sihova ko homau ʻOtua.

23 Patiesi, tas ir viltus ar tiem pakalniem un ar visiem tiem kalniem; patiesi, pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ir Israēla pestīšana.

“Ko e moʻoni ʻoku taʻeʻaonga [ke ʻamanaki ʻae fakamoʻui ]mei he ngaahi potu māʻolunga, pea mei he ngaahi moʻunga: ko e moʻoni ʻoku ʻia Sihova ko hotau ʻOtua ʻae fakamoʻui ʻo ʻIsileli.

24 Jo tas kauna darbs ir apēdis mūsu tēvu pūliņu no mūsu jaunības, viņu avis un viņu vēršus, viņu dēlus un viņu meitas.

He kuo fakaʻauha ʻi he tamapua fakamā ʻae ngāue ʻa ʻetau ngaahi tamai talu ʻemau tupu; ko ʻenau fanga sipi mo e fanga manu, ko honau ngaahi foha, pea mo e ʻofefine.

25 Mēs guļam savā kaunā, un mūsu negods mūs apklāj. Jo mēs esam grēkojuši pret To Kungu, savu Dievu, mēs un mūsu tēvi no savas jaunības līdz šai dienai, un neesam klausījuši uz Tā Kunga, sava Dieva, balsi.

‌ʻOku tau tokoto ʻi he mā, pea ʻoku ʻufiʻufi ʻakitautolu ʻe he fakamā: koeʻuhi kuo tau fai kovi kia Sihova ko hotau ʻOtua, ko kitautolu mo ʻetau ngaahi tamai, talu ʻetau kei siʻi ʻo aʻu ki he ʻaho ni, pea naʻe ʻikai te tau talangofua ki he leʻo ʻo Sihova ko hotau ʻOtua.”