Vēstule Ebrējiem 5

1 Jo ikviens augsts priesteris, kas no cilvēkiem ņemts, top iecelts pār cilvēkiem tanīs lietās, kas priekš Dieva jādara, lai tas upurē dāvanas un upurus par grēkiem,

2 Un var iežēloties par tiem, kas nezin un alojās, tāpēc ka viņš pats arīdzan ar vājību apņemts.

3 Un šās vājības dēļ viņam jāupurē par grēkiem, tā kā priekš tiem ļaudīm, tāpat arī priekš sevis paša.

4 Un neviens neņem pats sev to godu, bet kā kurš no Dieva top aicināts, tā kā arī Ārons.

5 Tāpat arī Kristus nav pats Sevi pagodinājis, ka taptu par augstu priesteri, bet Tas, kas uz Viņu ir runājis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.

6 Tā kā Viņš arī citā vietā saka: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas. (aiōn g165)

7 Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā.

8 Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis.

9 Un pilnīgs tapis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas dzīvošanas gādātāju; (aiōnios g166)

10 Un no Dieva ir nosaukts par augstu priesteri pēc Melhizedeka kārtas.

11 Par to mums būtu daudz ko runāt, to izstāstīt ir grūti, tāpēc ka jūs kūtri palikuši pie uzklausīšanās.

12 Jo jums, kam sen laikiem pienākas būt mācītājiem, atkal vajag, ka topat mācīti, kādas ir tās pirmās Dieva vārdu sākuma mācības; un esat palikuši par tādiem, kam piena vajag un ne cietas barības.

13 Jo ikviens, kas tikai pienu bauda, tas vēl ir nesapraša iekš tā taisnības vārda, jo tas ir bērns.

14 Bet pieaugušiem vajag stipra ēdiena, tiem, kam prāts radināts un izmācīts, izšķirt labu un ļaunu.