Otra Laiku 12

1 Kad nu Rekabeams valstību bija stiprinājis un pats bija palicis stiprs, tad viņš atstāja Tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu.

Pea naʻe hoko ʻo pehē, ʻi he hoko ʻo fokotuʻumaʻu ʻe Lehopoami ʻae puleʻanga, ʻo ne fakamālohi ia, naʻa ne liʻaki ʻae fono ʻa Sihova, pea pehē mo ʻIsileli kotoa pē.

2 Un ķēniņa Rekabeama piektā gadā Zizaks, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Jeruzālemi (jo tie bija apgrēkojušies pret To Kungu)

Pea naʻe hoko ʻo pehē, ʻi hono taʻu ʻe nima ʻoe tuʻi ko Lehopoami naʻe ʻalu hake ai ʻa Sisaki ko e tuʻi ʻo ʻIsipite ke tauʻi ʻa Selūsalema, ko e meʻa ʻi heʻenau fai talangataʻa kia Sihova,

3 Ar tūkstoš un divsimt ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un to ļaužu bija neizskaitāms pulks, kas ar viņu nāca no Ēģiptes: Lībieši, Zuķieši un Moru ļaudis.

Mo e saliote ʻe taha mano mo e ua afe, mo e kau tangata heka hoosi ʻe toko ono mano: pea naʻe taʻefaʻalaua ʻae kakai naʻe ʻalu hake mo ia mei ʻIsipite: ʻae kakai Lipea, mo e kakai Sukimi, mo e kakai ʻItiopea.

4 Un viņš uzņēma tās stiprās pilsētas, kas bija Jūdā, un nāca līdz Jeruzālemei.

Pea naʻa ne kapa ʻae ngaahi kolotau naʻe kau ki Siuta, ʻo ne haʻu ki Selūsalema.

5 Tad pravietis Šemaja nāca pie Rekabeama un pie Jūda lielkungiem, kas Zizaka dēļ Jeruzālemē bija sapulcējušies, un uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs: jūs Mani esat atstājuši, tāpēc Es jūs arīdzan esmu atstājis Zizaka rokā.

Pea naʻe haʻu ʻaia Simaia ko e palōfita kia Lehopoami, pea ki he houʻeiki ʻo Siuta, ʻaia naʻe kātoa fakataha ki Selūsalema ko e meʻa ia Sisaki, ʻo ne pehē kiate kinautolu, “ʻOku pehē mai ʻa Sihova, ‘Kuo mou liʻaki au, pea ko ia kuo u liʻaki ai foki ʻakimoutolu ki he nima ʻo Sisaki.’”

6 Tad Israēla lielkungi un ķēniņš pazemojās un sacīja: Tas Kungs ir taisns.

Ko ia naʻe fakavaivai ai ʻakinautolu ʻae houʻeiki ʻo ʻIsileli mo e tuʻi: pea naʻa nau pehē, “ʻOku tonuhia ʻa Sihova.”

7 Kad nu Tas Kungs redzēja, ka tie pazemojās, tad Tā Kunga vārds notika uz Šemaju sacīdams: tie ir pazemojušies, Es tos negribu izdeldēt, bet Es tos gan drīz izglābšu un neizgāzīšu Savu bardzību pār Jeruzālemi caur Zizaka roku.

Pea ʻi he vakai ʻe Sihova kuo nau fakavaivai ʻakinautolu, naʻe hoko mai ʻae folofola ʻa Sihova kia Simaia, ʻo pehē, “Kuo nau fakavaivai ʻakinautolu, ko ia ʻe ʻikai ai te u fakaʻauha ʻakinautolu: ka te u tuku kiate kinautolu ʻae fakamoʻui ʻo fuoloa siʻi: pea ʻe ʻikai lingi ʻeku ʻita lahi ki Selūsalema ʻi he nima ʻo Sisaki.

8 Bet tiem būs viņam par kalpiem būt, lai tie atzīst, kas tas ir Man kalpot, un kas tas ir pasaules ķēniņiem kalpot.

Ka ko e moʻoni te nau hoko ko ʻene kau tamaioʻeiki: koeʻuhi ke nau ʻilo ʻeku ngāue, mo e ngāue ki he ngaahi puleʻanga ʻoe ngaahi fonua.”

9 Tad Zizaks, Ēģiptes ķēniņš, nāca pret Jeruzālemi un paņēma Tā Kunga nama mantas un ķēniņa nama mantas, visu viņš paņēma; viņš paņēma arī tās zelta priekšturamās bruņas, ko Salamans bija taisījis.

Ko ia naʻe hoko mai ʻa Sisaki ʻo tauʻi ʻa Selūsalema, pea naʻe ʻave mo ia ʻae ngaahi koloa mei he fale ʻo Sihova, mo e ngaahi koloa ʻoe fale ʻoe tuʻi: naʻa ne ʻave kotoa pē: naʻa ne fetuku ʻo ʻave ʻae ngaahi pā koula ʻaia naʻe ngaohi ʻe Solomone.

10 Un ķēniņš Rekabeams taisīja viņu vietā priekšturamās vara bruņas un tās iedeva pils karavīru virsniekiem rokā, kas vakti turēja priekš ķēniņa nama durvīm.

Pea naʻe ngaohi ʻe Lehopoami ʻae ngaahi pā palasa ke fetongi ia, ʻo ne tuku ia ki he matāpule ʻoe kau leʻo, ʻaia naʻe leʻohi ʻae hūʻanga ki he fale ʻoe tuʻi.

11 Kad nu ķēniņš Tā Kunga namā gāja, tad tie pils karavīri nāca un tās nesa, un pēc tie tās atnesa atpakaļ pils karavīru kambarī.

Pea ʻi he hū ʻae tuʻi ki he fale ʻa Sihova, naʻe haʻu ʻae kau leʻo ʻo fetuku ia ki ai pea naʻe toe ʻomi ia mei ai ki he fale ʻoe kau leʻo.

12 Un kad tas pazemojās, tad Tā Kunga bardzība no tā novērsās, ka Viņš to pavisam neizdeldēja; jo iekš Jūda vēl bija kāds labums,

Pea ʻi heʻene fakaangavaivai ia, naʻe tafoki meiate ia ʻae houhau ʻa Sihova, koeʻuhi ke ʻoua naʻa fakaʻauha ʻaupito ia: pea naʻe hoko foki ʻae lelei ʻi Siuta.

13 Un ķēniņš Rekabeams stiprinājās Jeruzālemē un valdīja. Jo Rekabeams bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad tas palika par ķēniņu un valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemē, tai pilsētā, ko Tas Kungs no visām bija izredzējis, tur likt Savu vārdu, un viņa mātei bija vārds Naēma, Amoniete.

Ko ia naʻe fakamālohiʻi ia ʻe Lehopoami ʻi Selūsalema, pea pule ia: he naʻe fāngofulu taʻu mo e taʻu ʻe taha ʻae motuʻa ʻo Lehopoami ʻi heʻene kamata pule, pea naʻe pule ia ʻi he taʻu ʻe hongofulu ma fitu ʻi Selūsalema, ko e kolo ʻaia naʻe fili ʻe Sihova mei he ngaahi faʻahinga kotoa pē ʻo ʻIsileli, ke tuku ki ai hono huafa. Pea ko e hingoa ʻo ʻene faʻē ko Neama, ko e fefine ʻAmoni.

14 Un viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga, To Kungu meklēt.

Pea naʻe fai kovi ia, koeʻuhi naʻe ʻikai te ne teuteu hono loto ke kumi kia Sihova.

15 Un tie stāsti par Rekabeamu, gan pirmie, gan pēdējie, tie rakstīti pravieša Šemajas un redzētāja Idus grāmatās, radu rakstos. Un Rekabeama un Jerobeama kari nemitējās visā viņu mūžā.

Pea ko hono toe ʻoe ngaahi ngāue ʻa Lehopoami ko e ʻuluaki mo e kimui, ʻikai kuo tohi ia ʻi he tohi ʻa Simaia ko e palōfita, pea mo Ito ko e tangata kikite, ki he ngaahi hohoko? Pea naʻe fai maʻu ʻae fetauʻaki ʻa Lehopoami mo Selopoami.

16 Un Rekabeams aizmiga pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida pilī; un Abija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā.

Pea naʻe mohe ʻa Lehopoami mo ʻene ngaahi tamai, pea naʻe fai hono putu ʻi he kolo ʻa Tevita: pea naʻe fetongi ia ʻi he pule ʻe hono foha ko ʻApisa.