Job 11
1 Respondens autem Sophar Naamathites, dixit:
Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
2 Numquid qui multa loquitur, non et audiet? aut vir verbosus justificabitur?
Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
3 Tibi soli tacebunt homines? et cum ceteros irriseris, a nullo confutaberis?
Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
4 Dixisti enim: Purus est sermo meus, et mundus sum in conspectu tuo.
Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)
5 Atque utinam Deus loqueretur tecum, et aperiret labia sua tibi,
Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
6 ut ostenderet tibi secreta sapientiæ, et quod multiplex esset lex ejus: et intelligeres quod multo minora exigaris ab eo quam meretur iniquitas tua!
Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
7 Forsitan vestigia Dei comprehendes, et usque ad perfectum Omnipotentem reperies?
Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?
Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? (Sheol h7585)
9 Longior terra mensura ejus, et latior mari.
Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
10 Si subverterit omnia, vel in unum coarctaverit, quis contradicet ei?
Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?
11 Ipse enim novit hominum vanitatem; et videns iniquitatem, nonne considerat?
Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.
12 Vir vanus in superbiam erigitur, et tamquam pullum onagri se liberum natum putat.
Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
13 Tu autem firmasti cor tuum, et expandisti ad eum manus tuas.
Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -
14 Si iniquitatem quæ est in manu tua abstuleris a te, et non manserit in tabernaculo tuo injustitia,
Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
15 tunc levare poteris faciem tuam absque macula; et eris stabilis, et non timebis.
Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
16 Miseriæ quoque oblivisceris, et quasi aquarum quæ præterierunt recordaberis.
Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
17 Et quasi meridianus fulgor consurget tibi ad vesperam; et cum te consumptum putaveris, orieris ut lucifer.
Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
18 Et habebis fiduciam, proposita tibi spe: et defossus securus dormies.
Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
19 Requiesces, et non erit qui te exterreat; et deprecabuntur faciem tuam plurimi.
Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
20 Oculi autem impiorum deficient, et effugium peribit ab eis: et spes illorum abominatio animæ.
Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša.
