詩篇 137

1 われらバビロンの河のほとりにすわり シオンをおもひいでて涙をながしぬ

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 われらそのあたりの柳にわが琴をかけたり

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 そはわれらを虜にせしものわれらに歌をもとめたり 我儕をくるしむる者われらにおのれを歓ばせんとて シオンのうた一つうたへといへり

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 われら外邦にありていかでヱホバの歌をうたはんや

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 エルサレムよもし我なんぢをわすれなばわが右の手にその巧をわすれしめたまへ

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 もしわれ汝を思ひいでず もしわれヱルサレムをわがすべての歓喜の極となさずばわが舌をわが腭につかしめたまヘ

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 ヱホバよねがはくはヱルサレムの日にエドムの子輩がこれを掃除けその基までもはらひのぞけといへるを聖意にとめたまへ

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 ほろぼさるべきバビロンの女よ なんぢがわれらに作しごとく汝にむくゆる人はさいはひなるべし

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 なんぢの嬰児をとりて岩のうへになげうつものは福ひなるべし

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.