< Giobbe 30 >

1 Ma ora, quelli che son minori d'età di me si ridono di me, I cui padri io non avrei degnato mettere Co' cani della mia graggia.
Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
2 Ed anche, che mi avrebbe giovato la forza delle lor mani? La vecchiezza era perduta per loro.
Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.
3 Di bisogno e di fame, [Vivevano] in disparte, e solitari; Fuggivano in luoghi aridi, tenebrosi, desolati, e deserti.
No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.
4 Coglievano la malva presso agli arboscelli, E le radici de' ginepri, per iscaldarsi.
Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
5 Erano scacciati d'infra [la gente]; Ei si gridava dietro a loro, come [dietro ad] un ladro.
No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
6 Dimoravano ne' dirupi delle valli, Nelle grotte della terra e delle rocce.
Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.
7 Ruggivano fra gli arboscelli; Si adunavano sotto a' cardi.
Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
8 [Erano] gente da nulla, senza nome, Scacciata dal paese.
Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
9 Ed ora io son la lor canzone, E il soggetto de' lor ragionamenti.
Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
10 Essi mi abbominano, si allontanano da me, E non si rattengono di sputarmi nel viso.
Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
11 Perciocchè [Iddio] ha sciolto il mio legame, e mi ha afflitto; Laonde essi hanno scosso il freno, [per non] riverir [più] la mia faccia.
Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
12 I giovanetti si levano contro a me dalla [man] destra, mi spingono i piedi, E si appianano le vie contro a me, per [traboccarmi] in ruina;
Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
13 Hanno tagliato il mio cammino, si avanzano alla mia perdizione, Niuno li aiuta;
Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
14 Sono entrati come per una larga rottura, Si sono rotolati sotto le ruine.
Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
15 Spaventi si son volti contro a me, Perseguitano l'anima mia come il vento; E la mia salvezza è passata via come una nuvola.
Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
16 Ed ora l'anima mia si versa sopra me, I giorni dell'afflizione mi hanno aggiunto.
Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
17 Di notte egli mi trafigge l'ossa addosso; E le mie arterie non hanno alcuna posa.
Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
18 La mia vesta è tutta cangiata, per la quantità della marcia [delle piaghe], E mi stringe come la scollatura del mio saio.
Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
19 Egli mi ha gittato nel fango, E paio polvere e cenere.
Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
20 Io grido a te, e tu non mi rispondi; Io mi presento [davanti a te], e tu non poni mente a me.
Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
21 Tu ti sei mutato in crudele inverso me; Tu mi contrasti con la forza delle tue mani.
Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
22 Tu mi hai levato ad alto; tu mi fai cavalcar sopra il vento, E fai struggere in me ogni virtù.
Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
23 Io so certamente che tu mi ridurrai alla morte, Ed alla casa assegnata ad ogni vivente.
Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
24 Pur non istenderà egli la mano nell'avello; [Quelli che vi son dentro] gridano essi, quando egli distrugge?
Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
25 Non piangeva io per cagion di colui che menava dura vita? L'anima mia non si addolorava ella per i bisognosi?
Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
26 Perchè, avendo io sperato il bene, il mal sia venuto? Ed avendo aspettata la luce, sia giunta la caligine?
Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
27 Le mie interiora bollono, e non hanno alcuna posa; I giorni dell'afflizione mi hanno incontrato.
Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
28 Io vo bruno attorno, non già del sole; Io mi levo in pien popolo, [e] grido.
Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
29 Io son diventato fratello degli sciacalli, E compagno delle ulule.
Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
30 La mia pelle mi si è imbrunita addosso, E le mie ossa son calcinate d'arsura.
Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
31 E la mia cetera si è mutata in duolo, E il mio organo in voce di pianto.
Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.

< Giobbe 30 >