1 Thessalonians 2
1 For, yourselves, know, brethren, our entrance which was unto you—that it hath not proved void;
Jo jūs paši zināt, brāļi, mūsu ieiešanu pie jums, ka tā nav bijusi veltīga.
2 But, though we had previously suffered, and been insulted, even as ye know, in Philippi, we waxed bold in our God to speak unto you the glad-message of God with much conflict.
Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās.
3 For, our exhortation, is not of error, nor of uncleanness, nor in guile,
Jo mūsu pamācīšana nav no alošanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības.
4 But, even as we have been approved by God, to be entrusted with the glad-message, so, we speak, —not as, unto men, giving pleasure, but unto God—who proveth our hearts.
Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums to evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda.
5 For neither at any time were we found, using words of flattery, —even as ye know, nor a pretext for greed—God, is witness!
Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, - Dievs par to liecinieks;
6 Nor, of men, seeking glory—either from you, or from others, though we could have assumed, dignity, as Apostles of Christ;
Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi.
7 But we became gentle in your midst, —as though, a nursing mother, had been cherishing her own children:
Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā.
8 Thus, yearning after you, we could have been well-pleased to impart unto you—not only the glad-message of God, but, our own lives also, —because, very dear to us, had ye become.
Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi.
9 For ye remember, brethren, our toil and hardship: night and day, working, so as not to be a burden unto any of you, we proclaimed unto you the glad-message of God,
Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju.
10 Ye, are witnesses—God also, how kindly and righteously and blamelessly, unto you who were believing, we were found to behave;
Jūs esat liecinieki un Dievs, kā mēs pie jums, kas ticat, esam bijuši svēti un taisni un nenoziedzīgi.
11 Even as ye know how, unto each one of you, we were as a father unto his own children, consoling you, and soothing, and calling to witness, —
Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām
12 To the end ye might be walking in a manner worthy of God, who is calling you unto his own kingdom and glory,
Un apliecinājām, ka jums cienīgi būs staigāt Dievam, kas jūs aicina pie Savas valstības un godības.
13 And, for this cause, we, are also giving thanks unto God unceasingly, that, when ye received a spoken word from us—which was God’s, ye welcomed it—not as a human word, but, even as it truly is, a divine word, —which is also inwardly working itself in you who believe.
Tāpēc arī Dievam bez mitēšanās pateicamies, ka jūs Dieva vārda mācību no mums dzirdēdami, to neesat pieņēmuši kā cilvēku vārdu, bet (tā kā tas patiesīgi ir) kā Dieva vārdu, kas arī spēcīgi strādā iekš jums, kas ticat.
14 For, ye, became, imitators, brethren, of the assemblies of God which are in Judaea, in Christ Jesus, in that, the same things, ye, also suffered by your own fellow-countrymen, even as, they, also by the Jews:
Jo jūs, brāļi, esat pakaļdzinušies tām Dieva draudzēm, kas ir Jūdu zemē iekš Kristus Jēzus, tāpēc ka jūs arīdzan to pašu esat cietuši no saviem cilts biedriem, kā arī viņi no tiem Jūdiem;
15 Who have both slain the, Lord, Jesus—and the prophets, and, us, have persecuted, and, unto God, are displeasing, and, unto all men, are contrary, —
Tie arī To Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī;
16 Hindering us from speaking, unto the nations, that they might be saved, to the filling up of their own sins, continually; but anger hath overtaken them at length.
Un tie mūs kavē uz pagāniem runāt, ka šie top izglābti, un tā viņi arvien savus grēkus piepilda. Bet tā dusmība jau pār viņiem nākusi viņus nobeigt.
17 Now, we, brethren, having been bereaved away from you, for the season of an hour, —in presence, not in heart, gave more abundant diligence, your face, to behold, with much longing;
Bet mēs, brāļi, kādu brīdi no jums šķirti pēc vaiga, ne pēc sirds, jo vairāk esam steigušies ar gaužu ilgošanos redzēt, jūsu vaigu.
18 Wherefore, we desired to come unto you—even, I, Paul, both once and again, —and, Satan, thwarted us.
Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis.
19 For what shall be our hope, or joy, or crown of boasting? Shall not even, ye, before our Lord Jesus, in his Presence?
Jo kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas?
20 Ye, in fact, are our glory and joy.
Jo jūs esat mūsu gods un prieks.
