1 Kings 12
1 And Rehoboam went to Shechem: for all Israel were come to Shechem to make him king.
Un Rekabeams nogāja uz Šehemi, jo viss Israēls bija nācis uz Šehemi, viņu celt par ķēniņu.
2 And it came to pass, when Jeroboam the son of Nebat, who was yet in Egypt, heard [of it], (for he was fled from the presence of king Solomon, and Jeroboam dwelt in Egypt; )
Un Jerobeams, Nebata dēls, (to) dzirdēja vēl būdams Ēģiptes zemē, (jo viņš no ķēniņa Salamana bija bēdzis un dzīvoja Ēģiptes zemē).
3 That they sent and called him. And Jeroboam and all the congregation of Israel came, and spake unto Rehoboam, saying,
Tad tie nosūtīja un viņu aicināja. Un Jerobeams un visa Israēla draudze nāca un runāja ar Rekabeamu un sacīja:
4 Thy father made our yoke grievous: now therefore make thou the grievous service of thy father, and his heavy yoke which he put upon us, lighter, and we will serve thee.
Tavs tēvs mums ir uzspiedis visai grūtu jūgu; atvieglini nu to grūto kalpošanu un to smago jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis, tad mēs tev gribam kalpot.
5 And he said unto them, Depart yet [for] three days, then come again to me. And the people departed.
Bet viņš uz tiem sacīja: noejat līdz parītam, tad atnākat atkal pie manis. Un tie ļaudis aizgāja.
6 And king Rehoboam consulted with the old men, that stood before Solomon his father while he yet lived, and said, How do ye advise that I may answer this people?
Un ķēniņš Rekabeams prasīja padomu no tiem vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl dzīvoja, un viņš sacīja: Kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm būs atbildēt?
7 And they spake unto him, saying, If thou wilt be a servant unto this people this day, and wilt serve them, and answer them, and speak good words to them, then they will be thy servants for ever.
Un tie uz viņu runāja un sacīja: ja tu šodien šiem ļaudīm iztiksi un tiem darīsi pa prātam un tos paklausīsi un labus vārdus uz tiem runāsi, tad tie tev būs par kalpiem visu mūžu.
8 But he forsook the counsel of the old men, which they had given him, and consulted with the young men that were grown up with him, [and] which stood before him:
Bet viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši, un prasīja padomu no tiem jauniem, kas ar viņu bija uzauguši un viņa priekšā stāvēja.
9 And he said unto them, What counsel give ye that we may answer this people, who have spoken to me, saying, Make the yoke which thy father did put upon us lighter?
Un viņš uz tiem sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šiem ļaudīm, kas uz mani runājuši un sacījuši: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis?
10 And the young men that were grown up with him spake unto him, saying, Thus shalt thou speak unto this people that spake unto thee, saying, Thy father made our yoke heavy, but make thou [it] lighter unto us; thus shalt thou say unto them, My little [finger] shall be thicker than my father’s loins.
Un tie jaunie, kas ar viņu bija uzauguši, uz to runāja un sacīja: tā tev būs sacīt uz tiem ļaudīm, kas uz tevi runājuši un sacījuši: tavs tēvs mūsu jūgu grūtu darījis, tad atvieglini tu to mums, - tā tev uz tiem būs sacīt: mans mazais pirksts resnāks nekā mana tēva gurni.
11 And now whereas my father did lade you with a heavy yoke, I will add to your yoke: my father hath chastised you with whips, but I will chastise you with scorpions.
Ja nu mans tēvs jums uzlicis grūtu jūgu, tad es to jūgu jums padarīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem.
12 So Jeroboam and all the people came to Rehoboam the third day, as the king had appointed, saying, Come to me again the third day.
Un trešā dienā Jerobeams un visi ļaudis nāca pie Rekabeama, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešā dienā.
13 And the king answered the people roughly, and forsook the old men’s counsel that they gave him;
Un ķēniņš tiem ļaudīm atbildēja bargi, jo viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši.
14 And spake to them after the counsel of the young men, saying, My father made your yoke heavy, and I will add to your yoke: my father [also] chastised you with whips, but I will chastise you with scorpions.
Un viņš uz tiem runāja pēc to jauno padoma sacīdams: mans tēvs jūsu jūgu ir darījis grūtu, bet es jums to darīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem.
15 Wherefore the king hearkened not unto the people; for the cause was from the LORD, that he might perform his saying, which the LORD spake by Ahijah the Shilonite unto Jeroboam the son of Nebat.
Un ķēniņš neklausīja tos ļaudis, jo tā tas bija no Tā Kunga nolikts, ka notiktu pēc tā vārda, ko Tas Kungs bija runājis caur Ahiju no Šīlo uz Jerobeamu, Nebata dēlu.
16 So when all Israel saw that the king hearkened not unto them, the people answered the king, saying, What portion have we in David? neither [have we] inheritance in the son of Jesse: to your tents, O Israel: now see to thine own house, David. So Israel departed unto their tents.
Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņiem neklausīja, tad tie ļaudis ķēniņam atkal atbildēja un sacīja: kāda daļa mums ir ar Dāvidu? Mums nav īpašuma pie Isajus dēla. Israēl, ej savos dzīvokļos; zinies nu par savu namu, Dāvid! Tā Israēls gāja uz saviem dzīvokļiem.
17 But [as for] the children of Israel which dwelt in the cities of Judah, Rehoboam reigned over them.
Bet tik pār tiem Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūda pilsētās, Rekabeams bija ķēniņš.
18 Then king Rehoboam sent Adoram, who [was] over the tribute; and all Israel stoned him with stones, that he died. Therefore king Rehoboam made speed to get him up to his chariot, to flee to Jerusalem.
Tad ķēniņš Rekabeams sūtīja Adoramu, kas bija strādnieku uzraugs; bet viss Israēls to nomētāja akmeņiem, ka tas nomira. Bet ķēniņš Rekabeams kāpa steigšus ratos, bēgt uz Jeruzālemi.
19 So Israel rebelled against the house of David unto this day.
Tā Israēls atkrita no Dāvida nama līdz šai dienai.
20 And it came to pass, when all Israel heard that Jeroboam was come again, that they sent and called him unto the congregation, and made him king over all Israel: there was none that followed the house of David, but the tribe of Judah only.
Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeams bija pārnācis, tad tie sūtīja un viņu aicināja uz sapulci un cēla par ķēniņu pār visu Israēli. Neviens neturējās pie Dāvida nama, kā Jūda cilts vien.
21 And when Rehoboam was come to Jerusalem, he assembled all the house of Judah, with the tribe of Benjamin, an hundred and fourscore thousand chosen men, which were warriors, to fight against the house of Israel, to bring the kingdom again to Rehoboam the son of Solomon.
Kad nu Rekabeams nonāca Jeruzālemē, tad viņš sapulcēja visu Jūda namu un Benjamina cilti, simts un astoņdesmit tūkstoš izlasītus kara vīrus, karot ar Israēla namu, valstību atkal vest pie Rekabeama, Salamana dēla.
22 But the word of God came unto Shemaiah the man of God, saying,
Bet Dieva vārds notika uz Šemaju, Dieva vīru, tā:
23 Speak unto Rehoboam, the son of Solomon, king of Judah, and unto all the house of Judah and Benjamin, and to the remnant of the people, saying,
Runā uz Rekabeamu, Salamana dēlu, Jūda ķēniņu, un uz visiem Jūda un Benjamina bērniem un uz tiem citiem ļaudīm un saki:
24 Thus saith the LORD, Ye shall not go up, nor fight against your brethren the children of Israel: return every man to his house; for this thing is from me. They hearkened therefore to the word of the LORD, and returned to depart, according to the word of the LORD.
Tā saka Tas Kungs: jums nebūs celties un karā iet pret saviem brāļiem, Israēla bērniem; griežaties atpakaļ, ikkatrs savā namā, jo šī lieta caur mani notikusi. Un tie klausīja Tā Kunga vārdam un griezās atpakaļ un aizgāja pēc Tā Kunga vārda.
25 Then Jeroboam built Shechem in mount Ephraim, and dwelt therein; and went out from thence, and built Penuel.
Un Jerobeams uztaisīja Šehemi Efraīma kalnos un tur dzīvoja, un izgāja no turienes un uztaisīja Pnuēlu.
26 And Jeroboam said in his heart, Now shall the kingdom return to the house of David:
Un Jerobeams domāja savā sirdī: nu tā valstība atkal nāks pie Dāvida nama;
27 If this people go up to do sacrifice in the house of the LORD at Jerusalem, then shall the heart of this people turn again unto their lord, [even] unto Rehoboam king of Judah, and they shall kill me, and go again to Rehoboam king of Judah.
Ja šie ļaudis ies uz Jeruzālemi upurēt Tā Kunga namā, tad šo ļaužu sirds atkal griezīsies pie sava kunga, pie Rekabeama, Jūda ķēniņa, un tie mani nokaus un griezīsies atkal pie Rekabeama, Jūda ķēniņa.
28 Whereupon the king took counsel, and made two calves [of] gold, and said unto them, It is too much for you to go up to Jerusalem: behold thy gods, O Israel, which brought thee up out of the land of Egypt.
Tāpēc ķēniņš aprunājās un taisīja divus zelta tēlus, un sacīja uz tiem (ļaudīm): jums pa daudz, iet uz Jeruzālemi, redzi, še tavs dievs, Israēl, kas tevi no Ēģiptes zemes izvedis.
29 And he set the one in Beth-el, and the other put he in Dan.
Un viņš lika vienu Bētelē un otru Danā.
30 And this thing became a sin: for the people went [to worship] before the one, [even] unto Dan.
Un tas bija par apgrēcību; jo tie ļaudis gāja gan pie tā viena, gan pie tā otra līdz Danam.
31 And he made an house of high places, and made priests of the lowest of the people, which were not of the sons of Levi.
Viņš taisīja arī kalna altāra namu un iecēla priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levja bērniem.
32 And Jeroboam ordained a feast in the eighth month, on the fifteenth day of the month, like unto the feast that [is] in Judah, and he offered upon the altar. So did he in Beth-el, sacrificing unto the calves that he had made: and he placed in Beth-el the priests of the high places which he had made.
Un Jerobeams turēja svētkus astotā mēnesī piecpadsmitā mēneša dienā, tāpat kā tos svētkus, kas iekš Jūda bija, un upurēja uz tā altāra. Tā viņš Bētelē darīja, tiem teļiem upurēdams, ko viņš bija taisījis; viņš iecēla arīdzan Bētelē priesterus pie tiem kalna altāriem, ko viņš bija taisījis.
33 So he offered upon the altar which he had made in Beth-el the fifteenth day of the eighth month, [even] in the month which he had devised of his own heart; and ordained a feast unto the children of Israel: and he offered upon the altar, and burnt incense.
Un viņš upurēja uz tā altāra, ko viņš Bētelē bija taisījis, piecpadsmitā mēneša dienā, astotā mēnesī, ko viņš pats bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem iecēla svētkus un upurēja uz tā altāra kvēpinādams.
