Psalms 22
1 To him that excelleth upon Aiieleth Hasshahar. A Psalme of Dauid. My God, my God, why hast thou forsaken me, and art so farre from mine health, and from the wordes of my roaring?
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.
2 O my God, I crie by day, but thou hearest not, and by night, but haue no audience.
Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.
3 But thou art holy, and doest inhabite the prayses of Israel.
Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.
4 Our fathers trusted in thee: they trusted, and thou didest deliuer them.
Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.
5 They called vpon thee, and were deliuered: they trusted in thee, and were not confounded.
Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.
6 But I am a worme, and not a man: a shame of men, and the contempt of the people.
Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.
7 All they that see me, haue me in derision: they make a mowe and nod the head, saying,
Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:
8 He trusted in the Lord, let him deliuer him: let him saue him, seeing he loueth him.
Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.
9 But thou didest draw me out of ye wombe: thou gauest me hope, euen at my mothers breasts.
Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.
10 I was cast vpon thee, euen from ye wombe: thou art my God from my mothers belly.
Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.
11 Be not farre from me, because trouble is neere: for there is none to helpe me.
Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.
12 Many yong bulles haue compassed me: mightie bulles of Bashan haue closed me about.
Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.
13 They gape vpon me with their mouthes, as a ramping and roaring lyon.
Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.
14 I am like water powred out, and all my bones are out of ioynt: mine heart is like waxe: it is molten in the middes of my bowels.
Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.
15 My strength is dryed vp like a potsheard, and my tongue cleaueth to my iawes, and thou hast brought me into the dust of death.
Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
16 For dogges haue compassed me, and the assemblie of the wicked haue inclosed me: they perced mine hands and my feete.
Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
17 I may tell all my bones: yet they beholde, and looke vpon me.
Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
18 They part my garments among them, and cast lottes vpon my vesture.
Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
19 But be thou not farre off, O Lord, my strength: hasten to helpe me.
Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
20 Deliuer my soule from the sword: my desolate soule from the power of the dogge.
Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.
21 Saue me from the lyons mouth, and answere me in sauing me from the hornes of the vnicornes.
Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.
22 I wil declare thy Name vnto my brethren: in the middes of the Congregation will I praise thee, saying,
Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.
23 Prayse the Lord, ye that feare him: magnifie ye him, all the seede of Iaakob, and feare ye him, all the seede of Israel.
Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.
24 For he hath not despised nor abhorred ye affliction of the poore: neither hath he hid his face from him, but when he called vnto him, he heard.
Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.
25 My prayse shalbe of thee in the great Congregation: my vowes will I perfourme before them that feare him.
No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.
26 The poore shall eate and be satisfied: they that seeke after the Lord, shall prayse him: your heart shall liue for euer.
Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.
27 All the endes of the worlde shall remember themselues, and turne to the Lord: and all the kinreds of the nations shall worship before thee.
Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.
28 For the kingdome is the Lords, and he ruleth among the nations.
Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.
29 All they that be fat in the earth, shall eate and worship: all they that go downe into the dust, shall bowe before him, euen he that cannot quicken his owne soule.
Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.
30 Their seede shall serue him: it shalbe counted vnto the Lord for a generation.
Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;
31 They shall come, and shall declare his righteousnesse vnto a people that shall be borne, because he hath done it.
Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
