Job 7
1 Hath not man a life of labour upon earth? and are not his days like the days of a hireling?
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 As a bondman earnestly desireth the shadow, and a hireling expecteth his wages,
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 So am I made to possess months of vanity, and wearisome nights are appointed to me.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 If I lie down, I say, When shall I rise up, and the darkness be gone? and I am full of tossings until the dawn.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 My flesh is clothed with worms and clods of dust; my skin is broken, and suppurates.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 My days are swifter than a weaver's shuttle, and are spent without hope.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 Remember thou that my life is wind; mine eye shall no more see good.
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 The eye of him that hath seen me shall behold me no [more]: thine eyes are upon me, and I am not.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9 The cloud consumeth and vanisheth away; so he that goeth down to Sheol shall not come up. (Sheol h7585)
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 He shall return no more to his house, neither shall his place know him again.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 Therefore I will not restrain my mouth: I will speak in the anguish of my spirit; I will complain in the bitterness of my soul.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 Am I a sea, or a sea-monster, that thou settest a watch over me?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 When I say, My bed shall comfort me, my couch shall ease my complaint;
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 Then thou scarest me with dreams, and terrifiest me through visions;
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 So that my soul chooseth strangling, death, rather than my bones.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 I loathe it; I shall not live always: let me alone, for my days are a breath.
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 What is man, that thou makest much of him? and that thou settest thy heart upon him?
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 And that thou visitest him every morning, triest him every moment?
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 How long wilt thou not look away from me, nor let me alone till I swallow down my spittle?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 Have I sinned, what do I unto thee, thou Observer of men? Why hast thou set me as an object of assault for thee, so that I am become a burden to myself?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 And why dost not thou forgive my transgression and take away mine iniquity? for now shall I lie down in the dust, and thou shalt seek me early, and I shall not be.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
