Job 9
1 Then Job answered,
Ījabs atbildēja un sacīja:
2 “Truly I know that it is so, but how can man be just with God?
Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
3 If he is pleased to contend with him, he cannot answer him one time in a thousand.
Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
4 God is wise in heart, and mighty in strength. Who has hardened himself against him and prospered?
Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
5 He removes the mountains, and they do not know it, when he overturns them in his anger.
Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
6 He shakes the earth out of its place. Its pillars tremble.
Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
7 He commands the sun and it does not rise, and seals up the stars.
Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
8 He alone stretches out the heavens, and treads on the waves of the sea.
Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
9 He makes the Bear, Orion, and the Pleiades, and the rooms of the south.
Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
10 He does great things past finding out; yes, marvelous things without number.
Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Behold, he goes by me, and I do not see him. He passes on also, but I do not perceive him.
Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
12 Behold, he snatches away. Who can hinder him? Who will ask him, ‘What are you doing?’
Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
13 “God will not withdraw his anger. The helpers of Rahab stoop under him.
Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
14 How much less will I answer him, and choose my words to argue with him?
Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
15 Though I were righteous, yet I would not answer him. I would make supplication to my judge.
Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
16 If I had called, and he had answered me, yet I would not believe that he listened to my voice.
Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
17 For he breaks me with a storm, and multiplies my wounds without cause.
Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
18 He will not allow me to catch my breath, but fills me with bitterness.
Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
19 If it is a matter of strength, behold, he is mighty! If of justice, ‘Who,’ says he, ‘will summon me?’
Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
20 Though I am righteous, my own mouth will condemn me. Though I am blameless, it will prove me perverse.
Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
21 I am blameless. I do not respect myself. I despise my life.
Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
22 “It is all the same. Therefore I say he destroys the blameless and the wicked.
Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
23 If the scourge kills suddenly, he will mock at the trial of the innocent.
Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
24 The earth is given into the hand of the wicked. He covers the faces of its judges. If not he, then who is it?
Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
25 “Now my days are swifter than a runner. They flee away. They see no good.
Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 They have passed away as the swift ships, as the eagle that swoops on the prey.
Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
27 If I say, ‘I will forget my complaint, I will put off my sad face, and cheer up,’
Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
28 I am afraid of all my sorrows. I know that you will not hold me innocent.
Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
29 I will be condemned. Why then do I labor in vain?
Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
30 If I wash myself with snow, and cleanse my hands with lye,
Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
31 yet you will plunge me in the ditch. My own clothes will abhor me.
Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
32 For he is not a man, as I am, that I should answer him, that we should come together in judgment.
Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
33 There is no umpire between us, that might lay his hand on us both.
Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
34 Let him take his rod away from me. Let his terror not make me afraid;
Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
35 then I would speak, and not fear him, for I am not so in myself.
Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
